131. Vēl ne lāsi sīvā nebaudījusi, Dagnija pēkšņi jutās kā noreibusi. Likās, ka viņas priekšā ir atvērusies neizdibināma bezgalība, kurā iespējams viss, ar noteikumu, ka sieviete uzdrīkstas paklausīt pati savai sirdij.
131.
Vēl ne lāsi sīvā nebaudījusi, Dagnija pēkšņi jutās kā noreibusi. Likās, ka viņas priekšā ir atvērusies neizdibināma bezgalība, kurā iespējams viss, ar noteikumu, ka sieviete uzdrīkstas paklausīt pati savai sirdij. Visa pasaule taču rīkojās, tā, kā bija pieņemts uzskatīt par pareizu, bet – vai tas vienmēr bija godīgi arī attiecībā pret katra paša sirdsapziņu? Jāzeps un Lonija nosodīja Intu un Lanu, bet vai viņi paši bija labāki? Vai viņi neatstāja savas ģimenes, lai būtu kopā? Cilvēki bija pārāk paštaisni. Viņi sev piedeva visu, tajā pašā laikā citiem nepiedodami neko.
Kas šobrīd bija Dagnija? Veca sieva, kura mitinās svešā mājā un pārtiek no žēlastības maizes. Vai nu beidzot nebija pienācis laiks ņemt grožus savās rokās? Dagnijai taču bija pašai savas mājas un zeme. Viņai auga nu jau trīs lieliskas mazmeitas, kuru dēļ noteikti bija vērts pacīnīties. Ints un Lana? Jā, sabiedrībā pieņemtie uzskati prasīja, lai māte jūtas cietēja un abus nosoda. Bet vai viņas pašas sirds nebija pretējās domās? Vai tā neteica, ka daudz gudrāk un pareizāk ir piedot?
Jāzeps no galda apakšas bija izvilcis pudeli šampanieša. Pret sienu atsizdamies, nopaukšķēja korķis. No zaļā pudeles kakla izšļācās dzelteni putojoša šalts, kurai pretim tūdaļ pastiepās vairākas glāzes.
Margotam jau, protams, joprojām ir sausais likums, – dzēlīgi smīnēja tēvs, traukus pildīdams.
Jā, tēt, – dēls iecietīgi atsmaidīja.
Bet, ja drīkst, es gribētu teikt svētku uzrunu.
Runā, – reizē atsaucās Edmonds un Vismants, kas no baudītā vīna jau bija krietni iesiluši.
Es novēlu, lai šajā klusajā un svētsvinīgajā vakarā šajās mājās ienāk Dieva miers. Lai katrs no mums šajā naktī iegūst apskaidrību, kas palīdz atrisināt visas nesaskaņas pašam ar sevi un pasauli, – Margots teica un pacēla sulas glāzi.
Atskanēja vienbalsīgs “jā”, ko noslāpēja smiekli un glāžu šķindoņa. Neviena nepamanīta, Dagnija izzagās koridorā un sataustīja pie sienas pakārti mēteli. Tad viņa uz grīdas samestajā apavu kaudzē uzmeklēja zābakus un vilnas zeķes. Vēl tikai atlika apsiet māsas dāvāto gublāna lakatu un uzmaukt rokās pašas adītos vilnas cimdus, tad Dagnija varēja doties tālajā ceļā. Kaut gan tuvojās jau pusnakts, pagalms bija gaišs kā dienā. Spožajā mēnesnīcā sudrabaini mirdzēja sniegs. Kā meistarīga gleznotāja otas veidoti mākslas darbi, gar taciņas malām snauda piesnigušie koki.
Dagnija ciešāk ievīstījās mētelī un pielika soli. Pagasta centra liepu zaros izvietotās elektriskās spuldzītes izstaroja zeltainas un baltas liesmiņas. Arī lielā egle pret pagasta padomes ēku šūpoja sarkanas un zaļas lampas. Veikalu skatlogi bija izrotāti un spoži apgaismoti, kaut gan pašas pārdotavas, kā jau svētku reizē klājas, strādāja tikai līdz pusdienai. Vienīgi pie kafejnīcas joprojām valdīja dzīva rosība. Te skanēja mūzika un līksmas čalas. Jau krietni iereibusi publika grīļīgiem soļiem gāja ēkā iekšā un nāca ārā. Citā reizē Dagnija būtu pukojusies par dzērājiem, kuriem par svētvakars nav nekāda vērtība, bet šoreiz viņa priecīgi sarosījās: tā taču bija laba iespēja tikt pie jel kaut kāda ciemkukuļa.
Man lūdzu piecas šokolādes. Un tādas lielākas, – Dagnija teica, cauri iereibušu vīru pulciņam izspraukusies un pēdējo naudu uz letes uzbērdama.
Tantiņ, salīdzinājumā ar veikalu jūs krietni pārmaksājat, – piezīmēja jauns iedomīga izskata puisis aiz letes.
Zinu, bērniņ, bet vai tad Ziemassvētku vakarā ir izvēle? – rāmi attrauca Dagnija. Tovakar viņa bija tik savādā noskaņā, ka pat uzruna “tantiņ” neuztrauca. “Ja put, lai izput. No tiem diviem latiem jau nu es bagāta nekļūšu,” prātoja sieviete, cauri dzērāju baram atpakaļ uz durvīm spraukdamās.
Atkal uz ceļa tikusi, Dagnija sākumā gandrīz vai skrēja, tomēr drīz pagura un sāka čāpot ierasti rāmā solī. “Rateniekos” viņa nonāca tikai pēc krietnas stundas. Iztālēm raugoties, mājas likās kā pelēki, sniegā ieputināti kurmju rakumi, kas aizmiguši dziļā ziemas miegā. Tomēr nē. Virtuves logs vēl bija gaišs.
