Pie tādiem cilvēkiem pieder alūksniete Velta Štikova.
Pie tādiem cilvēkiem pieder alūksniete Velta Štikova. Satiekoties ar viņu, nodomāju, ka Alūksnes slimnīcas terapijas nodaļas māsa – saimniece ir cilvēks, kuram optimisms ielikts šūpulī un laime viņas māju pieskandina ja ne katru dienu, tad pārdienās gan.
V.Štikova dzīvo ēkā, kura celta 1877.gadā – te kādreiz bijusi igauņu skola. Sākumā šis iedots kā pagaidu dzīvoklis, nu jau sešpadsmit gadi te pavadīti, tāpēc Velta vairs necer uz labiekārtotu mājvietu.
Māja smaržo pēc piparmētrām, tās saliktas žāvēšanai, šī ir mīļākā Veltas tēja. Sarunas gaitā atklājas, ka Veltai bieži esot skumji. Velta, liedama krūzē smaržīgo dzērienu, iet satikties ar sevi un ļauj arī man paieties līdzi. Ziedu šajā ceļā ir maz. Toties uzticīgi glāsta smilgas, tiek arī pa kādai zemeņogai, kuras nomaina pīlādžogu sūrums. Bet dienu vācelē viņa neaizmirst iebērt siltus vārdus un saulainu smaidu. Lai tiek visiem, arī pāridarītājiem.
Velta dzimusi Trapenē, piecu bērnu ģimenē. Viņa ir vidējā. Vecākiem bijusi sava māja. Tēvs – igaunis, bijis kalējs. Mātei pieticis darba mājās. Ģimenē bērniem bijis daudz jāstrādā. Velta pēc Trapenes pamatskolas beigšanas 15 gadu vecumā atradusi darbu cūku fermā, palīdzējusi skoloties pārējiem bērniem. Jaunākā māsa mācījusies par dārznieci, bet vecākā – par zootehniķi. Abi brāļi jau dusot zemes klēpī.
Velta pirmo mīlestību ieraudzījusi kaimiņu puisī Gunārā. Drīz abi vijuši ģimenes ligzdu, piedzimusi meita Sarma. Velta nemin, cik ilgi abi kopā bijuši. Tikai liek nojaust, ka te laimei nav paticis apstāties, viņu ceļi šķīrušies. Veltai tas bijis sāpīgs trieciens un atstājis sirdī vientulības rētu, to mēģinājusi dziedēt tikai pēc divpadsmit gadiem.
Velta dzīvojusi Apē un četrus gadus strādājusi bērnudārzā. 1963.gadā pārnākusi dzīvot uz Alūksni un iestājusies darbā VEFā, kur pagājuši 26 gadi. Šajā laikā viņa no jauna sadūšojusies dibināt ģimeni. Taču arī šoreiz dzīve gluži kā ļauna pamāte pasniedza pārmērīgi rūgtu kausu. Velta saprata, ka turpmāk abas meitenes (šajā laulībā dzima Liene) audzinās viena pati.
Velta nesaka, ka, strādājot VEFā, maz pelnījusi. Tikai skumjas kā nelūgts viesis klauvējušas pie sirds durvīm, neba tās uz paplātes uzliksi un nēsāsi apkārt. Viņas neizdevušos dzīvi tāpat neviens neizdzīvos, prātojusi Velta un gaisinājusi sirdssāpes šujot. Šo prasmi viņa pārmantojusi no mammas. Tagad šujot arī viņas vecākā meita. Toreiz Velta šuvusi meitām, viņu draudzenēm. Šuvusi izlaiduma un moderno deju kleitas. Tagad meitas jau lielas. Sarma strādā Valmierā, ir sākumskolas skolotāja un māca latviešu valodu. Liene ir sertificēta medmāsa ķirurģiskajā nodaļā. Vaļasprieku Velta nav atstājusi novārtā. Tiesa, retāk ar to nodarbojoties, jo nu prātu aizņem mazbērni. Vecākajam – Sandim – ir 20 gadi. Viņš mācās Latvijas universitātē. Vidējais mazdēls – Artūrs – ir devītās klases skolnieks. Viņš dzīvo Valmierā, visu vasaru ciemojies pie omes Alūksnē. Vismazākais – Toms – šogad sācis skolas gaitas. Tieši viņa dēļ Velta paņēmusi atvaļinājumu septembrī, lai palīdzētu pāriet ielu krustojumus un bez starpgadījumiem nonākt Alūksnes sākumskolā.
Velta stāsta, ka slimnīcā par māsu – saimnieci strādāt aizgājusi pēc darbavietas likvidēšanas VEFā. Nu jau pagājuši 12 gadi. Pati kādreiz gribējusi mācīties par medmāsu. “Patīk būt kopā ar cilvēkiem. Labprāt uzklausu viņus. Atnesu no veikala produktus, no aptiekas – medikamentus. Mobilo tālruni nopirku gulošo slimnieku dēļ”, stāsta Velta. Viņas darba diena sākas septiņos no rīta un ilgst līdz trijiem pēcpusdienā. “No rītiem savācu netīro veļu un aizgādāju uz veļas māju. Apstaigāju palātas, izdalu tīras drēbes. Saklāju gultas jaunu slimnieku uzņemšanai. Manā pārziņā ir arī slimnieku garderobe. Atbildu par tīrību nodaļā. Līdz pulksten deviņiem rītā, kad pārējais medicīnas personāls sāk darbu, visam jābūt kārtībā. Ar kolēģiem domstarpību nav,” apgalvo Velta un piebilst, ka kolektīvā esot izveidojusies jauka tradīcija – reizi mēnesī kopīgi atzīmēt jubilejas.
Velta ir sabiedrības cilvēks. Jaunībā līdz pat gaismai lustējusies ballēs. Arī tagad draugu pulkā jūtoties labi un esot atraisīta. Mājās labprāt klausoties mūziku, parasti – latviešu šlāgermūziku. Patīkot aizdedzināt sveci, tās liesmiņa nomierinot. Veltas mājās pamanīju no kastaņiem savērtas krelles. Tās viņa izmantojot kaulu sāpju remdēšanai. Viņa rūpējas par veselības uzlabošanu, liela nozīme esot pašiedvesmai. Velta ciemojoties arī tēva mājās, tur saimniekojot jaunākā māsa.
Velta stāsta, ka lielākie ģimenes svētki ir Ziemassvētki. Pēc tradīcijas visi braucot pie viņas, tad klājot svētku galdu ar divpadsmit ēdieniem un pie eglītes cits citu apdāvinot. Lieldienās krāsojot olas. To viņa darot kopā ar mazdēlu Tomu.
Var sajust, ka Veltai tuvinieki ir īpaši mīļi, tāpat darbabiedri. “Man ir draudzenes, bet es nevienu neizceļu. Nav tādas, kurai savu sirdi vairāk atvērtu kā citām. Es cilvēku vai nu pieņemu vai ne. Manuprāt, cilvēks viegli var pazaudēt uzticību. Laikam esmu pesimistiska, vienmēr gribas, lai būtu labāk, lai vairāk varētu palīdzēt bērniem, mazbērniem. Tas, ka es smaidu, nav optimisma pazīme, vismaz es pati tā domāju,” sevi vērtē Velta.
