Manu draugu un radu bērni jau lepojas ar piedzīvojumiem tālās zemēs. Tajos klausoties, nāk prātā diena, kad sešu gadu vecumā pirmo reizi ieraudzīju Cēsis.
Manu draugu un radu bērni jau lepojas ar piedzīvojumiem tālās zemēs. Tajos klausoties, nāk prātā diena, kad sešu gadu vecumā pirmo reizi ieraudzīju Cēsis.
Toreiz mēs dzīvojām laukos, līdz vilcienam vajadzēja iet trīs kilometrus. Vēlāk šo ceļu mēroju uz skolu.
Bija saulaina atvasaras diena, kad mamma ar māsu jau rīta pusē aizbrauca uz Cēsīm. Mani līdzi neņēma, es paliku raudot, jo vēl nekad nebiju bijusi noslēpumainajās Cēsīs. Tuvojās pusdienas laiks, bet es aizvien sabozusies tupēju zem ceriņu krūma. Laikam jau brālim apnika ar mani ņemties, varbūt arī pašam gribējās braukt, bet viņš, sakārtojis manus matus un uzģērbis jauno, punktoto kleitu, mudināja doties ceļā. Kad bijām vilcienā, pa īstam aptvēru, ka beidzot arī es braucu uz Cēsīm. Nevarēju vien sagaidīt, kad tiksim galā. Drīz vajadzēja kāpt ārā.
Cilvēki kaut kur steidzās, priecīgi smējās, bet man atkal bēda. Skatījos apkārt pēc Cēsīm. Brālis cerēja uz ielas satikt mammu ar māsu. Tā arī bija. Viņas iznāca no kāda veikala ar iepirkumu somām rokās. Es stāvēju ielas vidū un skaļi prasīju, kur ir Cēsis. Cilvēki jau sāka skatīties šurp, kāds garāmgājējs mierinot teica, ka šīs jau tās pašas esot. Es iecirtīgi lūkojos caur pieri un atbildēju, ka nav. Lielie nezināja, ko darīt. Nelīdzēja ne konfektes, ne piesolītā limonāde. Es stāvēju malā un raudāju, ka neredzu Cēsis.
Beidzot mammai ienāca prātā mani aizvest uz tirgu. Kad bijām uzgājuši uz laukuma, māsa pavēstīja, ka esam Cēsīs. Es apskatījos apkārt, kāds vīrs pārdeva zivis, citā vietā barankas, ābolus, smaržoja pēc medus. Kāda lauku māmiņa bija atnesusi cimdus. Te man patika. Nebēdādama par citiem, es priecīgi iesaucos: “Cēsis, Cēsis, beidzot esam Cēsīs!” Apmierināta par šo jauko tikšanos, biju gatava iet tālāk.
Gājām garām baznīcai, to apjoza pie betona stabiem piestiprinātas ķēdes. Biju dzirdējusi par katorgām, cietumiem. Ieraudzījusi iespaidīgo ēku, šādi iežogotu, tieši noprasīju: “Vai te ir cietums?” Kad lielie nekā neteica, es skaļāk atkārtoju jautājumu. Tad kāda vecāka sieviete ar tumšu lakatu galvā pieliecās pie manis, pārmeta man krusta zīmi, tad sev, visbeidzot ēkai, kuru domāju esam par cietumu, un klusā balsī teica: “Bērniņ, tas ir Dieva nams, svēta vieta!” Svešā sieva aizgāja, bet man vēl ilgi bija jādomā par ieslodzīto Dievu.
Tā beidzās mans pirmais brauciens uz Cēsīm. Bieži domāju, kas ir pilsēta, kā to vajadzētu parādīt, lai saprastu, ka tur patiešām esam bijuši.
