Bijušā kolhoza “Pirmais maijs” (vēlāk pārdēvēts par Kalncempjiem) galvenā zootehniķe Aina Birzniece pēc ilgāka laika atkal atgriezusies dzimtajā pusē.
Bijušā kolhoza “Pirmais maijs” (vēlāk pārdēvēts par Kalncempjiem) galvenā zootehniķe Aina Birzniece pēc ilgāka laika atkal atgriezusies dzimtajā pusē. Aina tāpat kā daudzi latvieši devusies peļņā uz Īriju.
Viņa neslēpj atkalredzēšanās prieku un labprāt dalās pārdomās par Īrijā redzēto. Tagad Aina pēc divu nedēļu ilga atvaļinājuma, ir atgriezusies Īrijā, taču vēl ilgi ausīs skanēs viņas skumīgie vārdi, ka visvairāk pietrūkstot rudzu maizes un svētku prieka.
Kas tevi pamudināja doties uz Īriju?
Pēc kolhozu likvidācijas es strādāju par lauksaimniecības koordinatori, tad arī šī štata vienība kļuva lieka. Biju bezdarbniece. Izmisumā aizgāju uz Api strādāt gaterī, arī tas pēc diviem gadiem bankrotēja. Nākamie divi gadi pagāja, strādājot zvērsaimniecībā “Letes” par brigadieri. Tad man piedāvāja braukt uz Īriju, tā pagājušā gada 21.decembrī devos ceļā. Astoņus mēnešus biju projām, priecājos, ka varēju atbraukt atvaļinājumā.
Kā tev tur veicas, ar ko nodarbojies?
Es lasu sēnes. Darbs nav grūts, bet ļoti nogurdinošs. Ir arī tā saucamie smagie darbi – sēņu augsnes sagatavošana, maisu sagatavošana, pēc tam ārā mešana. Jāstrādā garas stundas. Sēnes aug katru dienu, tās ir arī jānolasa. Kad darba ir mazāk, strādājam četras piecas stundas dienā. Ir dienas, kad darbā pavadām līdz pat sešpadsmit stundām. Brīvdienu nav.
Vai tas neasociējas ar kolhoza laikiem, kad lopkopējām nevarēji iedot brīvdienas?
Būtībā jau tā ir. Viņas arī strādāja 365 dienas gadā. Nepieciešamības gadījumā pati viņas nomainīju.
Kāds ir saimnieks, pie kura strādā?
Ja paši esam labi, tad arī saimnieks ir labs. Ved mūs ekskursijās. Viņam ir liela ģimene – sieva un trīs bērni. Visa ģimene strādā saimniecībā. Sieva ir grāmatvede, meita pieraksta pielasīto kastīšu daudzumu. Dēli veic fiziski smagos darbus saimniecībā. Dublinā sēņu pārstrādes rūpnīcā viņam ir daudz akciju, par tām saņem peļņu.
Esat daudz strādnieku?
Kopā esam septiņpadsmit, no tiem trīspadsmit – latvieši. Pamatā Alūksnes rajona iedzīvotāji. No sava pagasta esam četras.
Angļu valodā iznāk sarunāties?
Maz. Veikalā ir pašapkalpošanās. Skaitļa vārdus esam iemācījušās, varam pateikt pielasīto sēņu daudzumu. Ja saimnieks sasauc sapulci, tad alūksniete, kura te strādā jau piecus gadus un ir mūsu menedžere, visu pārtulko.
Reizi divās nedēļās braucam pirkt produktus uz astoņus kilometrus attālo pilsētu Goreju, kas lieluma ziņā atgādina Alūksni. Ja pietrūkst piena vai maizes, tad ejam uz vietējo veikalu. Rupjmaizes vispār nav. Ir tikai baltmaize, kura, manuprāt, ir ļoti negaršīga.
No kā tu baidījies aizbraucot un nevari pierast vēl šodien?
Kad braucu projām, domāju, ka darbu var iemācīties. Tas man īpašas raizes nesagādāja. Bet, zinot latviešu raksturu, baidījos no savstarpējām attiecībām, no neveselīga psiholoģiskā klimata. Tā arī ir. Nav neviena, kam varu uzticēties, pēc pāris sekundēm pārējie jau zina, ko esmu runājusi. Tagad esmu samierinājusies, jo neesmu atbraukusi izmainīt citu raksturus.
Alga tevi apmierina?
Tā ir atkarīga no tā, kā aug sēnes, cik veikli tās nolasa. Ja dienā pielasu 80 kastītes, tad rēķinu, ka 48 lati ir manā kontā. Mēnesī sanāk 650 latu. Tiesa, tīrā peļņa tik liela neiznāk. Jāmaksā par īri, elektrību, daļa aiziet nodokļos. Parēķināju, ka aptuveni 70 latus tērēju par produktiem.
Ko esi iegādājusies?
Īrijā nekā prātīga nevar nopirkt. Lielākie pirkumi ir mobilais telefons un fotoaparāts. Nauda jātaupa mājas remontam, nepieciešams kapitālais remonts. Vecākiem ar divām pensijām par to nav ko sapņot. Tas arī deva stimulu doties uz Īriju.
Esmu dzirdējusi, ka darba laikā nedrīkst runāt pa telefonu?
Tos pat nedrīkst ņemt līdzi. Lai nekavētu darbam atvēlēto laiku, sarunāties var tikai piecpadsmit minūšu atvēlētajās kafijas pauzēs. Nedrīkst nēsāt rotaslietas, jo tās var nejauši ieslīdēt kādā sēņu kastītē un nonākt rūpnīcā.
Tu aizbrauci pirms Ziemassvētkiem, kā tur svin svētkus?
Aizbraucot jutu neizsakāmu smeldzi. Pietrūka baltā sniega, piparkūku smaržas un ģimeniskā siltuma. Sāpīgi iedomāties, ka atkal vajadzēs pulcēties pie saimnieka bagātīgi uzklātā galda un domāt par mājām. Lieldienas viņi nesvin, tāpat Jāņus. Tur pat ugunskuru nevar kurināt, jo nav malkas, jāpērk kokogles.
Ja godīgi, es pat nezinu, kā Īrijā svin svētkus. Par tiem varu spriest tikai no tā, kā tas notiek pie saimnieka. Saimniecībai apkārt ir liela sēta, no malas neviens te nedrīkst ienākt. Mēs smējāmies, ka esam tādā kā zonā. Maizes devējs jaunas meitenes nepieņem darbā. Acīmredzot baidās, ka tādi skuķi par puišiem domās vairāk nekā par darbu.
Kāda Īrijā ir daba?
Ziemas nav. Tādu koku kā Latvijā nav. Ir vai nu kroplas priedes vai alkšņi, kuriem lapas gan nobirst, bet tie paliek zaļi, jo visi apvīti mūžzaļām efejām. Vizuāli izskatās skaisti. Pavasarī bija skumīgi, jo atcerējos zilās vizbulītes, lakstīgalu treļļus ievājā. Katra taciņa lika domāt par mājām.
Tu esi lopkopības speciāliste, droši vien painteresējies par šo jomu.
Jā, tajā pusē, kur mēs dzīvojam, nodarbojas ar lopkopību. Tur es redzēju simtiem aitu. Tie ir mani mīļākie dzīvnieki. Brīnījos par viņu lielo svaru. Nevaru iedomāties, kā tik treknu gaļu var lietot uzturā. Ir melnraibās govis, apmēram tonnu smagi gaļas buļļi, kuri flegmatiski ganās aplokos. Es klusībā pārdomāju, kā varētu tikt pie govju slaukšanas. Sēnes jau sapņos rādās. Slaukšana grūtības nesagādātu, vienīgi labi jāzina angļu valoda. Ja vajadzētu tur palikt vēl kādu gadu, par to būtu vērts padomāt.
Kā tu juties, kad pēc ilgāka laika iebrauci Rīgā?
Asaras sakāpa acīs. Brālis sagaidīja lidostā, no prieka raudāju kā nopērta.
Vispirms iegriezos frizētavā. Gribējās būt skaistai. Pa ceļam uz Latviju jau biju pasūtījusi, lai galdā liek rudzu maizi, kārtīgi izžāvētu cūkas speķi. Gaļa Īrijā ir ļoti negaršīga, uz vistām ilgi nevarēšu skatīties. Vakariņās biju pasūtījusi kartupeļus, biezpienu un siļķi.
Ko tu paspēji apskatīt Alūksnē?
Alūksne ir ļoti pārvērtusies, daudz jaunu veikalu. Man atsūta “Alūksnes Ziņas”, tomēr redzētais pārspēj visu. Alūksne ir tīra, daudzām ielām nomainīts vecais segums. Aizbraucu uz Saules tiltu, izpriecājos par strūklakām. Salaboju zobus, Īrijā medicīniskie pakalpojumi ir ļoti dārgi. Viena zoba izraušana mūsu naudā maksā 42 latus. Izbaudīju mūsu sauli, kuru Īrijā darba dēļ tikpat kā neredzēju.
Ko tu paņemsi līdzi aizceļojot?
Rudzu maizi, žāvētu speķi, šokolādi, medikamentus, atmiņas par skaistajiem ziediem, mūsu garšīgo ābolu smaržu, dzidro gaisu. Cerību, ka, atgriežoties Latvijā, vairs nevajadzēs doties projām.
