Cilvēkam ir tieksme atraidīt masveida viedokli, ja tas nav identisks (vai vismaz līdzīgs) paša cilvēka viedoklim.
Cilvēkam ir tieksme atraidīt masveida viedokli, ja tas nav identisks (vai vismaz līdzīgs) paša cilvēka viedoklim.
Pat ja citu ieteiktais ir labs un, iespējams, palīdzētu, strādā individuālisma instinkts: “Es pats visu zinu! Neviens cits nevar zināt, kā man ir labāk!” Izteiktam individuālistam ir grūti, pat neiespējami aptvert, ka kādam citam ir taisnība, kaut paustai nesakrīt ar viņa viedokli.
Ja cilvēkam vairākkārt atkārto: “Tā būtu labāk! Izvēlies to! Dari tā, tas būs labākais variants!”, tas nereti apnīk, jo cilvēks tomēr centrējas uz savu izvēli, viedokli un pieredzi.
Palīdzība nesagatavotam cilvēkam (tādam, kurš nav pieradis, ka viņam palīdz) var izrādīties solis uz galēju pretestību. Ja šādā veidā tiek popularizēts labais, tad jābaidās, ka “individuālā šķira” no tā automātiski novērsīsies. Kas notiktu, ja fanātiski popularizētu ļauno? Vai tiešām varētu būt tā, ka cilvēki no tā novērstos? Varbūt…
Sistemātiski uzspiests viedoklis atgādina pārēšanos. Ja ilgi neesam ēduši (uzklausījuši savai pārliecībai pretējo), bet vienā mirklī “pierijamies” (uzklausām cikliskus ieteikumus vai ilgstoši atrodamies sabiedrībā, kurā uzskati ir citādāki nekā mums), paliek slikti. Slikti pat no labiem padomiem un ieteikumiem.
Lai atbrīvotos no uzspiestā viedokļa, zināms laiks jāpavada vienatnē, galvenais – neanalizējot. Atļauties pagulēt, ēst ko garšīgu vai noskatīties kādu filmu, respektīvi – aizmirsties pozitīvā veidā. Vēlāk jāpārdomā – kurš viedoklis pareizāks? Mans vai masu viedoklis? Kāpēc nogurstu no šā viedokļa? Vai man pietiks spēka neiespaidoties un saglabāt individualitāti?
Jautājumu ir daudz, es nevaru un nedrīkstu sniegt atbildes, ja es to darītu subjektīvi, tas būtu uzspiests viedoklis. Objektīvi? Pašlaik man ir grūti spriest objektīvi.
