Vai varam kritizēt valdību? Protams! Ar lielāko prieku! Vai varam kritizēt pašvaldību? Nu… kāpēc gan ne?
Vai varam kritizēt valdību? Protams! Ar lielāko prieku! Vai varam kritizēt pašvaldību? Nu… kāpēc gan ne? Tomēr labāk ne, viņiem tur, siltās vietās sēdošajiem, ir vāji nervi. Kādam var arī neizturēt… Un pēc tam visu mūžu būs sevi jāvaino. Bet tautai taču ir sirds krūtīs, tāpēc tā labāk izvēlas klusēšanu. Vai varam kritizēt lielveikala vadību? Pasarg” dies, būs tiesu darbi! Vai varam kritizēt katrs pats sevi? Ha! Kāpēc gan vairot mazvērtības kompleksus? Tad jau labāk kritizēsim policiju! Tā izsaucos es, viendien aiz gara laika mājās risinot sarunu ar savu gultasbiedreni un laulāto draudzeni Antoniju. Bet sievuks brīdinoši pielika pirkstu pie lūpām: “Kuš, ka nesadzird kāds, kādu afēru tu te kaldini.” Mana Antoņina, Toņečka, ziniet, stipri mīl savu vīriņu, tas ir, mani Antošu Krikumiņu. Eh, Krikumīša mana! Kā viņa nesaprot – vīrietis, kas miris valdības, pašvaldības un policijas kritizēšanai, ir miris arī gultā. Areče! To jau gan mana laulene neparko negribētu. Kur vēl citur viņa rastu tik atsperīgu, vingru un piemīlīgu dzīvesdraugu?! Tāpēc aizrāda man tā maigi.
Visi te klačojas – korupcija esot visapkārt. Bet es saku – pierādiet! Un es jums teikšu – pierādījumu nav. Nu kā var būt? Ir struktūras, kur strādā profesionāļi. Bet tauta ir un paliek tauta. Man te saka – esot jātiek galā ar vardarbību policijā. Kā to spēt? Par piemēru, manas sievasmātes sargsuns Brendijs. Kam viņš manai “tjošai” vajadzīgs? Vai dzīvnieku mīlestības dēļ? Nekādā ziņā. Viņa nicina suņus un visu pārējo dzīvo radību tikpat ļoti kā mani – mīļoto znotu. Tomēr sievasmāte ir spiesta pieciest, turēt un pat barot suni, kurš gan neko citu dzīvē nav redzējis kā tikai suņabūdu, jo ir pieķēdēts. “Suns manās mājās veic represīvo funkciju. Nodrošina, lai neviens zaglis nepamanīts nespertu kāju manā privātīpašumā,” lielās sievasmāte. Ragana, es jums teikšu. Būtu kaut reizi tam suņam noglaudusi galvu. Iebarojusi ko garšīgāku. Tā mana “tjoša” gribētu pieķēdēt arī mani savai meitai Antonijai, vai vēl labāk – pati sev. Lai es viņai kalpoju mūžīgi mūžos. Nekā nebija! Ko labu viņa manā labā ir paveikusi? Piespiedusi apprecēt meitu? Nu ziniet! Kad es viņai lūdzu palienēt kādu latiņu šņabītim, vienmēr atsaka. Nav viņai sirds, es jums teikšu.
Tā i ar to policiju tautai iet. Grib gan, lai šī veic represīvo funkciju, bet iebarot negrib. Uzreiz brēc par korupciju un visādām citādām nesmukām lietām. Vai tad par to ir jārunā? Mīlēt vajag, nevis tikai lamāt, pelt un gānīt! Civilizēti vajag izrādīt mīlestību. Kāpēc gan neuzdāvināt policijai prēmijas par labu darbu? Uzņēmēji vai pašvaldība tautas vietā to varētu darīt itin droši. Var arī uzdāvināt kaut ko, piemēram, jaunu datoru. Sak”, lai datorizētu sadarbību ar tautu. A citādi… kā varam prasīt, lai mīl tautu? Pašiem pa priekšu ir jāizrāda mīlestība i valdībai, i visām pārējām varas iestādēm. Kā sacīt jāsaka, mēs taču esam priekš viņiem. Va vells. Nē, otrādi! Ai, sajuka man galīgi.
Vārdu sakot, kritizēsim labāk valdību. Vai vēl labāk – jaunatni. Nu galīgi neprot cienīt vecāko un vidējo paaudzi. Par piemēru – mans puika. Nevienu neklausa. Vienīgi vēl ar policiju varu viņu iebaidīt. Vajadzīga mums, tautai, tomēr kāda organizācija, kas veic represīvo funkciju.
