Nespēdams vairs valdīt ziņkāri, Olafs atdarīja spiedpogu un izņēma rūpīgi salocīto žūksni.
114.
Nespēdams vairs valdīt ziņkāri, Olafs atdarīja spiedpogu un izņēma rūpīgi salocīto žūksni. Atvēris to, vīrietis sajūsmā noelsās, kaudzītes virspusē ieraugot zilganu burinieku. Drebošiem pirkstiem viņš sāka kārtot naudas zīmes uz kosmētikai paredzētā plauktiņa. Bija viena simts latu naudas zīme, divi piecdesmitnieki un desmit “piecīši”.
Tomēr guvums ar to vēl neaprobežojās, jo gandrīz desmit lati iznāca arī metāla monētās. Daudz nelauzīdams galvu par to, vai kāds nesāks brīnīties, kur tādu lielu naudu ņēmis, vīrietis pārlika svešā maka saturu savējā. Zagto zutni viņš rūpīgi noslaucīja dvielī, ietina tualetes papīrā un ierušināja papīrgrozā. Tā, nu varēja iet. Olafs Zvirgzds bija cēlies kā Fēnikss no pelniem, lai parādītu šiem salašņām, uz ko viņš patiesībā ir spējīgs.
Zālē neviens par Olafa ierašanos nelikās ne zinis. Kaktā bariņš veču sūca alu. Viņam blakus vairākas paaudzes malkoja kokteiļus un knibinājās ap saldējumu. Arī pārējie trīs galdi telpas tumšākajā daļā bija aizņemti. Taču Olafs uz tiem nemaz nepretendēja. Viņu pilnībā apmierināja vieta līdzās spoži apgaismotajai letei, un tā joprojām bija brīva. Enerģiski, taču arī pietiekami nevērīgi vīrietis šķērsoja telpu, apsēdās un pasita gaisā knipi: “Nellij!”. Skuķis neatsaucās. Aizvainots Olafs cēlās un devās izskaidroties, taču viņas nemaz nebija aiz letes. To nu nedrīkstēja tā atstāt! Saērcinātais vīrietis atvēra virtuves durvis un uzgrūdās Imandrai. Šķiet, viņa bija gaidījusi tieši Olafu, jo tūdaļ saņēma viņa rokas un ievilka mazajā zālē.
– Uzmini, ko esmu tavā labā izdarījusi? – sieviete vaicāja un, acīm laimē starojot, vērās Olafā.
– Grūti spriest. Tu jau mani allaž lutini, – tas atbildēja, uzmanīgi un ieinteresēti sievieti pētīdams.
– Es sagādāju iespēju normāli nopelnīt, – Imandra paziņoja triumfējošā tonī, vairs nespēdama valdīt savu prieku par paveikto.
– Tā – ā, – Olafs bija patiesi izbrīnīts. Zibens ātrumā viņš aplēsa iespējamo sievietes paziņu loku un amatus, ko tie varētu piedāvāt. Mežsargs, benzīna uzpildes stacijas administrators, darbu vadītājs gaterī, kāds no pagasta padomes speciālistiem. Ikvienu no šiem piedāvājumiem Olafs pieņemtu labprāt, jo tie solīja pavirzīšanos vienu pakāpienu uz augšu slidenajās dzīves kāpnēs. Vīrietis bija pagalam pārsteigts, kad sieviete bezkaislīgi paziņoja:
– Es atlaidu no darba savu bārmeni!
– Kā tā? Bez kāda iemesla? – patiesā izbrīnā izsaucās Olafs. Viņš jutās tā, it kā kristu no milzīga augstuma un ātrumā nespētu sataustīt pat sīkāko zariņu kam pieķerties. Mīlēt sievieti un būt viņas kalpam taču nebija viens un tas pats! Imandra gan tā nedomāja.
– Tas skuķis bija neapķērīgs, slinks, un man šķiet, šad tad arī zaga, – viņa nicīgi pasmīnēja, tad it kā no augšas pavērās Olafā. Sieviete bija pilnīgi pārliecināta, ka ir pelnījusi atzinību.
Olafs apkampa Imandru. Uz brīdi abi saplūda kaislīgā skūpstā. Tomēr prieks bija tikai vīrieša ārējā reakcija. Galvā trakā ātrumā riņķoja satrauktas domas, pūlēdamās izsvērt, ko viņš iegūs un ko zaudēs jaunajā situācijā. Protams, Imandras piedāvātā iespēja vilināja. Tās bija durvis, kas no drēgnā, caurvējainā gatera, kur ik mirkli varēja notikt liktenīgā nelaime, ieved siltā un smaržīgā oāzē, pilnā prāvām dzeramnaudām un apbrīnas pilniem sieviešu skatieniem. Tomēr Olafs skaidri apzinājās, ka jūtās nepastāvīgajai Imandrai drīz viņš varētu apnikt. Turklāt, vai pats Olafs varēja droši apgalvot, ka spēs sievieti mīlēt no sirds mūžīgi, kā viņa to vēlējās?
– Tad “jā” vai “nē”? Bāra lete taču nevar palikt tukša. Ja tu man atsaki, tas es tūdaļ sāku meklēt kādu citu.
Vārds “tūdaļ” atstāja uz Olafu maģisku iespaidu. Ja viņš no piedāvājumu atsakās, tad taču būs jāsarauj visas saites, kas vieno ar Imandru, jo mazticams, ka sieviete spēs samierināties ar atteikumu. Tas savukārt nozīmē, ka nebūs vairs vakariņu sveču gaismā un mazu, mīļu dāvaniņu, tāpat pietrūks ilgošanās saldo sāpju un satikšanās skurbā mulsuma. Toties, darbu pieņemot, Olafs iegūs naudu, kas taču ir visām durvīm atslēga. Un, par to mūžīgo mīlu runājot, vai nu Olafs maz bija tēlojis, neradot skatītājās ne mazākās šaubas par jūtu patiesumu? To visu apsvēris, vīrietis pasmaidīja un klusi nočukstēja: – Jā!
