Caur melnu tumsu, caur dziļu sāpi atnāca vientulība. Dega svece. Mirkļus skaitīja pulkstenis, taču sirds turējās sīksti. Uzvarēja Mīlestība.
Caur melnu tumsu, caur dziļu sāpi atnāca vientulība. Dega svece. Mirkļus skaitīja pulkstenis, taču sirds turējās sīksti. Uzvarēja Mīlestība.
Dziedniece Linda Šmite par mīlestību saka: “Ļaujiet celt gaismā mīlu, lai nākotne kļūst atklāta, lai iekšējā skaņa liecina, ka ārējā šķelšanās ir izzudusi, lai gūst virsroku mīla, lai visas būtnes ir mīlošas. Viss, kas labi domāts, baro mīlestību. Šīs patiesības izpratne ir ceļa sākums uz pilnību.”
Psihologi saka, ka mīlestība ir pozitīva attieksme pret sevi, ka tā ir ne tikai tavas izcelsmes, bet arī tavas eksistences pamats. Mīlestība ir otra cilvēka pieņemšana ar viņa labajām īpašībām un trūkumiem. Ir svarīgi saprast to, ka no citiem ir iespējams saņemt tieši tik daudz jūtu, cik pats esi gatavs veltīt sev. Cilvēki bieži vien par sevi domā tik slikti, ka vispār nesaprot, ko nozīmē – mīlēt sevi.
“Lai sevi iemīlētu, sevi vispirms ir jāiepazīst. Nevar mīlēt to, kas ir svešs. Cilvēks dzīvo tādās kā divās pasaulēs, tādās kā divās dzīvēs. Viena ir tā, ko mēs ļaujam citiem redzēt. No tās arī apkārtējie veido priekšstatu par mums. Pie tās pierodam paši. Aizmirstot, ka ir arī otra puse, kura visa mūžu tiek glabāta aiz “biezām sienām”, kuru reizēm neiepazīst arī pats īpašnieks.”
Imanta Ziedoņa dzejas tēls – svešais dīvainis – arī jautā, kuru sirds daļu gribot: to, kuru saprot, vai to, kuru nesaprot. Visvairāk baidāmies no tā, ka mūs nesapratīs. Tāpēc sirgstam ar mazvērtības kompleksu, ieslīgstam depresijā. Acīmredzot ārišķīgi uzspēlētā loma sagrauj iekšējo cilvēku, tas vienkārši sabrūk. Pēc tam apkārtējie brīnās, kā ar tik stipru cilvēku kaut kas tāds varēja notikt? Aizmirstam, jo vairāk mīli sevi (nevajag sajaukt ar patmīlu), jo vairāk mīlas vari dot citiem.
“Mīli savu tuvāko kā sevi pašu,” teikts Svētajos rakstos. Tātad bez sevis patiesas mīlēšanas nevarēsim patiesi mīlēt otru cilvēku.
Par mīlestību ir daudz runāts, daudz vārdu tai veltīti. Taču, manuprāt, tās īstā būtība visprecīzāk ir pateikta Bībelē (Pāvila vēstulē Korintiešiem 13. nodaļā).
“Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, bet lielākā no tām ir mīlestība.
