Cilvēki bieži vien zina, ko darīt, un saprot, kā vajadzētu rīkoties, bet nedara to. Iemesli? Bieži vien tā ir nevēlēšanās apzināties situāciju, ka kaut kas ir jāmaina. Respektīvi – jāstrādā gan garīgi, gan fiziski.
Cilvēki bieži vien zina, ko darīt, un saprot, kā vajadzētu rīkoties, bet nedara to. Iemesli? Bieži vien tā ir nevēlēšanās apzināties situāciju, ka kaut kas ir jāmaina. Respektīvi – jāstrādā gan garīgi, gan fiziski.
Cilvēka dabā ir vieglāk sadzīvot ar slikto, nekā mainīt to. Mainīt nozīmē sastapties ar šķēršļiem, no šīs “sastapšanās” cilvēks baidās. Baidās no tā, ka būs grūti (neiespējami) pārvarēt kādu posmu.
Mēs apzināmies, ka ir jālabo situācija, bet mēs to nedarām un, ja arī darām, tad ļoti gausi. Viss skaidrojams ar pieķeršanos. Cilvēki pieķeras konkrētajai situācijai, noteiktai sistēmai, rutīnai, izjūtām…
Bieži apzināšanās, bet nedarīšana izpaužas attiecībās, kuras ir uz izjukšanas robežas. Sieviete apzinās, ka jāpamet vīrietis, kurš viņu krāpj, bet nedara to, jo cer, ka viņš labosies. Parasti sievietes to skaidro ar mīlestību, bet mīlestība neizrādās nekas vairāk kā atkarība no otra cilvēka.
Ja cilvēks ir līdzdalībnieks kādā nelaimes gadījumā, tad nereti atklājas šis apzināšanās, bet nedarīšanas simptoms. Cilvēks saprot, ka otram ir jāpalīdz, bet, ja apkārt ir daudz cilvēku, viņš sevi attālina no šā notikuma. Cits gadījums, ja ir cietušais un tikai viens, kurš var palīdzēt. Šajā gadījumā cilvēks reaģē pretēji – dara pat neapzinoties!
Mēs zinām, ka jādara, bet daudzreiz to apslāpē nevēlēšanās dzirdēt (pieņemt) zināmo. Nevēlēšanās bloķē ceļu uz attīstību (progresu). Darbības plānu, kurš palīdzētu izrauties no nevēlamas situācijas, sagriež iedomu šķēres. Viss būs labi tāpat… Nebūs! Mēs nevaram atļauties, neko nedarot, cerēt, ka viss noskaidrosies!
Cik ilgi paliksim tikai apzināšanās līmenī? Kad beidzot sāksim rīkoties? Nepareizi ir domāt par darbību, kura virzīta nākotnē. Jārīkojas tagad un tūlīt! Neviens cits mūsu iekšējo pasauli nemainīs!
