112. Izbeidz, tā nemaz nedrīkst domāt! Pat visčaklākais cilvēks nolaidīsies, ja diendienā sev iestāstīs, ka viņš ir “āpsis”, – enerģiski izsaucās Dagnija.
112.
Izbeidz, tā nemaz nedrīkst domāt! Pat visčaklākais cilvēks nolaidīsies, ja diendienā sev iestāstīs, ka viņš ir “āpsis”, – enerģiski izsaucās Dagnija.
Ko nu tur iestāstīt! Viss jau tā pat kā uz delnas redzams. Māja brūk kopā, govs ālavnīca, aitām aknās bija blaktis un tās apsprāga. Lai te ko mainītu, ir vajadzīga nauda, bet man tās nav. Un nav arī darba. Kas tad nu vecam kraķim vairs ko dos, ja pat jauni puikas staigā bešā, – rūgti pasmējās Jānis un nospļāvās turpat plīts priekšas pelnos.
Mīļo, Jāni, bet daudz ko jau var izdarīt arī bez naudas. Mēs “Rateniekus” sakopām mēneša laikā. Protams, ir lietas, kas tā arī palika neizdarītas, jo tām vajag traktoru, bet – krūmus tak var izcirst katrs pats, kūtij durvis salabot tāpat, – iebilda Dagnija, kurai vīrieša žēlošanās likās mazliet pārspīlēta.
Jānis atkal errīgi nospļāvās. Nenieka šī sieviete nesaprata. Viņa vēl joprojām runāja no saviem pilsētnieces augstumiem, kurpretī viņš, Jānis, zināja lauku dzīves patieso grūtumu. Viss te jauka un bruka. Agrāk katrā kārtīgā mājā bija vismaz trīs slaucamas govis un neviens nežēlojās, ka kaut kā trūktu. Nu pienu varēja liet kaut vai vircas renē, jo nevienam to nevajadzēja. Arī pēc kartupeļiem, graudiem un gaļas pieprasījuma vairs nebija. Ar ko te cilvēks lai nopelna, kā lai galus savelk? Traks varēja palikt, ja sāka domāt. Dzīve bija zaudējusi jebkādu jēgu. Un nu viņa pēkšņi nāca un paziņoja, ka Jānis ir slinks.
Lai nu paliek tās darba lietas. Tu pats jau vislabāk zini, kas un kāpēc “Miķelīšos” notiek. Labāk pastāsti man, kā tev visus šos gadus ir gājis, – pasmaidīja Dagnija.
Jānis nesteidzīgi salēja glāzēs šņabi un sagrieza klinģeri.
Dzersim, – viņš teica un kāri iztukšoja savu tiesu. Dagnija izdzēra tikai mazu malciņu un saviebās.
Nu, stāsti taču, – viņa uzstāja, alkohola sīvums ar skābu gurķi mazināt mēģinādama.
Ko lai stāstu? Man nav nekā ko tev teikt. Ne mantas, ne naudas, nekā man nav. Dzīve pagājusi tukšgaitā, – rūgti pasmīnēja Jānis.
Vai nu tā var būt, – apšaubīja Dagnija. Patiesību sakot , arī viņa pati reizēm jutās tā, it kā būtu šai dzīvei atdevusi vairāk, nekā saņēmusi pretim. Taču tas vēl nenozīmēja, ka gadi ir palaisti vējā.
Protams, – rūgti pasmaidīja Jānis. – Ko gan esmu ieguvis? Man bija sieva, kura nezināja nekā vairāk, kā vien katru nieku dusmoties. Bija arī bērni, kuri nu ir plašajā pasaulē un par mani vairs neliekas ne zinis. Mīļa un gādīga māte man bija. Vienīgais cilvēks, kurš mani tieši mīlēja. Kur nu viņa ir?, – Jānis asaraini jautāja un atkal nospļāvās, šoreiz – lai slēptu žēlumu. Tad viņš pielēja un kāri izdzēra vēl vienu glāzi.
Man jau arī nav gājis viegli, – pavīpsnāja Dagnija. – Tu domā, lauku skuķim bija viegli iejusties pilsētas dzīvē? Domā, sava prieka pēc es apprecējos tik agri un piedevām ar cilvēku, kurš jau reiz bija precējies? Nē, Jāni. Es biju naiva un dumja. Cerēju ar vienu rāvienu tikt zirgā, un nu par to maksāju. Tomēr es nesaku, ka dzīve ir bijusi velta. Un, vai zini, kāpēc?
Nu, kāpēc tad? – bez īpašas intereses pajautāja Jānis, skābu gurķi uzkozdams.
Dagnija rūgti pasmaidīja. kā viņai gribējās izsaukties: tevis dēļ, Jāni, mūsu mīlestības dēļ, par kuru domājot, es guvu spēkus! Tomēr lūpas klusēja. Sirds baiļojās, ka savulaik tik tuvais cilvēks, kas nu arvien vairāk grima trulā pašnožēlā, varētu nesaprast. Sieviete raudzījās pretim sēdošajā vīrietī un neticēja savām acīm. Vai tas bija tas pats Jānis, kurš tik aizrautīgi runāja par dzīves jēgu un lasīja dzeju? Vai tas bija tas pats cilvēks, kurš skūpstoties maigi sarka un bija gatavs vai zvaigznes no debesīm nonest, lai tikai sagādātu Dagnijai prieku? Nu pretim vērās izdēdējis večuks, kuram viss šķita vienaldzīgs.
Sieviete jau pavēra lūpas, lai ko teiktu, kad blakusistabā atskanēja kritiena troksnis. Jānis pielēca kājās un atvēra vaļā pelēki nekvēpušās dēļu durvis.
Marta, palaidne, es taču tev teicu, lai guli rāmi un necelies, kamēr es kūtī, – viņš dusmīgi izsaucās un nozuda biezajā krēslā.
Pagalam samulsusi, Dagnija vīrietim sekoja. Tomēr uz sliekšņa viņa apstājās. Nu bija skaidrs, ka sīvā urīna smaka plūst tieši no šejienes, kur, uz siltā mūrīša sakrautas, kalta dažādas krāsas lupatas. Turpat līdzās atradās pamatīgi izgulēta gulta, pie kuras zemē vāļājās milzīgs ķermenis. Pār to noliecies, Jānis pūlējās uzdabūt pakrītušo kājās. Uz Dagnijas laipno piedāvājumu palīdzēt viņš tikai dusmīgi nošņāca: “Pazūdi”.
Sieviete paklausīgi atkal iegāja virtuvē un aiz gara laika sāka malkot tēju. Jānis atgriezās tikai pēc laba brīža. Viņš bija tā nokusis, ka paņēma no nagliņas dvieli un apslaucīja nosvīdušo pieri un kaklu. Tad vīrietis kā bez spēka atkrita agrākajā vietā un piepildīja glāzi.
