Es, tu, kaķis, suns, ezis, zaķis vai lapsa. Iešus, skriešus, lecot un lienot, braucot, peldot vai lidojot.
Es, tu, kaķis, suns, ezis, zaķis vai lapsa. Iešus, skriešus, lecot un lienot, braucot, peldot vai lidojot. Viss viens, kā pārvietojamies. Visi esam satiksmes dalībnieki gan tīrumā, gan mežā, gan uz putekļaina ceļa, trokšņainas ielas vai asfaltētas šosejas. Tikai kā nu kuram šīs pastaigas vai braucieni beidzas…
… Kādam bruņurupucim, kas kā pasaku varonis Diegabiksis bija sadomājis apskatīt plašo pasauli pilsētas ielās, šis ceļojums beidzās laimīgi, jo viņu kādas gādīgas rokas izglāba no kaucošo mašīnu riepām. Pēc ziņas izlasīšanas vietējā laikrakstā saimnieki bija priecīgi, ka mīļdzīvnieks var atgriezties mājās.
… Kādai čūskai arī palaimējās. Jo pa lauku ceļu brauca satiksmes autobuss, kura vadītājs strauji nobremzēja, lai to nesabrauktu. Zalktis turpināja zvilnēt. Šoferis nenobijās – saņēma rāpuli cieši pie galvas un aiznesa uz mežmalu.
… Ceļmalā tika atrasta liela, brūna Kaukāza aitu šķirnes kucīte. Ļoti mīļa un sabiedriska. Suņuks, iespējams, bija cietis autoavārijā. Patīkamākais šajā notikumā ir ne tikai tas, ka ievainotais dzīvnieks nebija atstāts ceļmalā, bet arī tas, ka atradās tā saimnieki .
… Izbraucot no pilsētas, kāda transportlīdzekļa šoferis pēkšņi nobremzē, jo tobrīd pāri ielai kūleņo kaķēns. Tūlīt aiz iejūtīgā šofera vadītā auto, to apdzenot, mazajam čāponim zibenīgā ātrumā pārbrauc pāri agresīvs braucējs, pat nejuzdams, kā zem riepām izdziest maza dzīvība.
… Nepalaimējās arī kādam stārķēnam, kuru iedzīvotāju izsauktie glābēji no zibensnovedēja spices nocēla mirušu. Tā beidzies jaunā stārķēna mācību lidojums. Tā nereti beidzas ezīšu un varžu gaitas uz lielceļiem. Par autoavāriju upuriem bieži kļūst meža dzīvnieki.
Šādus priecīgus un bēdīgus notikumus par dzīvniekiem varētu stāstīt daudz. Ikreiz briesmīgi jūtos, kad uz ielas, šosejas vai lauku ceļa redzu nobrauktu dzīvnieku. Allaž nodomāju: kāds mīļdzīvnieks mājās nepārnāks. Ir saprotams, ka dažreiz automašīnu vadītāji dzīvniekus notriec neapzināti, ja tie uz ceļa uzrodas pēkšņi. Katram var gadīties. Bet sliktākais ir tas, ka ievainotos dzīvniekus bezpalīdzīgi atstāj ceļmalā vai vēl sliktāk – uz ceļa. Kur paliek žēlsirdība? Man šādās reizēs gribas vilkt paralēles – kā šādās situācijās konkrēts autrovadītājs vai notikuma liecinieks rīkotos, ja cietis būtu cilvēks? Vai arī visu atstātu likteņa varā? Dzīvē ir gadījies dzirdēt daudz gadījumu, kad vainīgais aizbēg no notikuma vietas. Tad nav jābrīnās, ka daudz sīkāka dzīvā radība, kas gadās ātrbraucējam uz ceļa, šķiet tāds puteklis vien. Domāju, ka no slimības, ko sauc par cietsirdību, šādus cilvēkus diezin vai izdziedinās klauvēšana pie sirdsapziņas. Varbūt atgādināms, ka Latvijā no 2000.gada spēkā ir Dzīvnieku aizsardzības likums – par cietsirdību pret dzīvniekiem var ierosināt krimināllietu. Vienkāršāk taču būt žēlsirdīgam, nekā likumpārkāpējam.
