Izlasot masu saziņas līdzekļos informāciju par kārtējo reibumā izraisīto ceļu satiksmes negadījumu vai arī par to, ka kāds tīkojis otram atņemt dzīvību, jādomā – kāpēc sava personība jāizpauž tik zemiski.
Izlasot masu saziņas līdzekļos informāciju par kārtējo reibumā izraisīto ceļu satiksmes negadījumu vai arī par to, ka kāds tīkojis otram atņemt dzīvību, jādomā – kāpēc sava personība jāizpauž tik zemiski.
Vai tā būtu bēgšana no problēmām, izaicinājums liktenim? Šī bravūrīgā uzvedība no vienas puses ir puiciska, no otras – egoistiska pēdējā pakāpē, jo tiek aizmirsti cilvēki. Protams, nevaram izpētīt katras šādas rīcības motivāciju. Bieži cilvēks šādu soli sper izmisumā, neapzinoties, ko dara. Tomēr būtu jāpadomā, vai tas palīdzēs atrisināt problēmas?
Visbīstamāk ir riskēt ar veselību un dzīvību. Nav svarīgi – ar savu vai cita. Parasti šķiet, ka mūsu dzīve pieder tikai mums, tāpat kā ķermenis, ar kuru varam darīt visu, ko vien vēlamies. Arī nogalinot sevi, topam par slepkavām, jo nogalinām cilvēku. Nav nozīmes – cilvēku blakus vai paši sevi. Šāda rīcība ir vistiešākā piektā baušļa pārkāpšana: “Tev nebūs nokaut”.
Varbūt pirms došanās ceļā vajadzētu aizmirst ķildas, sirdī ielaist mieru, pirms liktenīgā soļa atcerēties, ka dzīve dota vienreiz mūžā. Arī šaurā bezizejā, kā teiktu Lācītis Pūks, ir izeja.
