Alūksniete Velta Krēsliņa ir starp tiem sētniekiem, ko šodien Alūksnes Pilsētas svētkos suminās kā konkursa “Alūksnes labākais sētnieks 2004” uzvarētāju.
Alūksniete Velta Krēsliņa ir starp tiem sētniekiem, ko šodien Alūksnes Pilsētas svētkos suminās kā konkursa “Alūksnes labākais sētnieks 2004” uzvarētāju. Sētnieces darbu viņa pilsētā veic jau sešus gadus un uzsver, ka to vienmēr ir darījusi pēc labākās sirdsapziņas.
V.Krēsliņas pārziņā ir liela teritorija – 1400 kvadrātmetru ziemā un 2800 kvadrātmetru vasarā. Viņa tīra teritoriju pie mājām Pils ielā 34, Pils ielā 36, Helēnas ielā 43, Ganību ielā 1 tīra kāpņu telpas, kā arī dzīvokļos nolasa un pieraksta ūdensskaitītāju rādījumus.
“Sētnieka darbs nav viegls, it īpaši ziemā, kad jātīra sniegs. Ja ir saputinātas dziļas kupenas, nāk palīgā meita un dēls. Arī mazdēliņš reizēm palīdz. Ir man viens rūķītis no Pils ielas 34. mājas, kas nāk palīgā darbus paveikt – Voitkas kundze. Reizēm nāku uz darbu un redzu, ka viņa jau sakasījusi zālīti, notīrījusi durvju priekšu vai sakasījusi lapas. Ar darbu esmu apmierināta. Manis apkoptajās mājās dzīvo labi un sirsnīgi cilvēki – protams, ar dažiem izņēmumiem. Esmu pateicīga, ka viņi mani ir atbalstījuši un pieteikuši labāko sētnieku konkursam. Tas man bija liels pārsteigums,” saka V.Krēsliņa.
Viņa pozitīvi vērtē pilsētas domes iniciatīvu rīkot konkursu sētniekiem. “Manuprāt, tas sētniekiem lika vairāk censties. Ir grūti spriest, kādēļ par mani balsoja tik daudzi alūksnieši. Varbūt tādēļ, ka man jāapkopj liela teritorija, cilvēki ir mani ievērojuši. Uzskatu, ka daudzi Alūksnes sētnieki būtu pelnījuši saņemt labākā sētnieka titulu. Nebūtu slikti, ja šo konkursu pilsētas dome ieviestu kā tradīciju, jo tas stimulē censties pienākumus pildīt vēl labāk,” spriež V.Krēsliņa.
Darba laikā vēro saullēktus
Viņa atzīst, ka ļoti reti darbu beidz pulksten 7.30, jo pienākumu ir tik daudz, ka jāpaliek ilgāk. V.Krēsliņai darba diena sākas pulksten četros no rīta. “Ziemā ceļos pulksten 3.30 un paraugos pa logu, cik daudz sniega sasnidzis. Ja nav daudz, tad vēl kādu laiciņu dodos gulēt. Arī vasarās ceļos agri – četros no rīta,” atzīst alūksniete.
V.Krēsliņa apgalvo, ka sētnieces darbam ir vairākas priekšrocības, piemēram, daudz brīva laika. “Ja salīdzinu laiku, kad strādāju VEFā , tagad man ir vairāk brīvbrīžu. Strādājot varu vērot dabas mošanos. Ļoti skaisti ir saullēkti, bet pavasaros gandrīz katru rītu mani darbā pavada lakstīgalu dziesmas. Katru gadu dzirdu pirmo dzeguzi. Kādā ziemā gāju uz darbu un redzēju, ka visa debesmala bija sārta! Iespējams, ka tā bija ziemeļblāzma. Tas bija tāds skaistums, ko nevarēja neievērot,” stāsta V.Krēsliņa.
Veicot sētnieces pienākumus, viņa domā gan par darbu, gan saviem bērniem un mazbērniem. “Reizēm atminos kādas filmas sižetu un pārdomāju to. Man nav skumji, ka rīta agrumā esmu vienīgā, kas tik agri rosās pa pagalmu. Agri ceļoties, pārņem nepatīkamas izjūtas, ko ir grūti izskaidrot – tāda kā trauksme. Tā man bija jau tolaik, kad strādāju rūpnīcā VEF,” saka V.Krēsliņa.
Nelabvēlīgi ir Austrumu vēji
“Nav patīkami, ka gar Pils ielas 34 māju izveidoja automašīnu stāvvietas, jo tagad man tajā vietā ziemā sniegs ir jātīra uz vienu pusi. Teritorijā, kas man jāapkopj, ir daudz zāliena. Zāli pļauj reti, tādēļ tā saaug liela, ir daudz jākasa. Gribētos, lai to pļauj biežāk. Arī lapu rudeņos ir daudz, bet vasarās daudzviet, it īpaši gar Pils ielas 34 māju, nepieciešams ravēt,” uzsver V.Krēsliņa.
Darbam visnelabvēlīgākie ir Austrumu vēji, kas reizēm sapūš pilnu pagalmu ar lapām. “Rietumvēji pret mani ir labvēlīgāki. Skumji, ka jaunieši visur piespļauda saulespuķu sēklu čaumalas. Gribētos, lai viņi nebūtu tik bezatbildīgi un cienītu citu darbu. Ir jātērē daudz laika, lai tās saslaucītu. It īpaši, ja tās ir samestas spraugās,” saka V.Krēsliņa.
Ja viņas sakopto teritoriju apzināti piegružo, tad V.Krēsliņa aizrāda pāridarītājiem. “Vienreiz gandrīz asaras sariesās acīs. Pavasarī no zālieniem biju nolasījusi visus akmeņus, bet kāds puika manā acu priekšā tīšuprāt meta akmeņus atpakaļ zālienā. Es viņam jautāju, kurš tos akmeņus tagad salasīs? Viņš man bravūrīgi atbildēja: “Tu salasīsi!” Neatminos, kas tas bija par bērnu, bet sirds man sāpēja. Tomēr lielākā daļa cilvēku pret mani izturas ar cieņu. Reizēm sarūgtina dažu cilvēku attieksme, kad eju nolasīt ūdens skaitītāju mērījumus, lai “Alūksnes namos” var veikt nepieciešamos aprēķinus,” atzīst V.Krēsliņa.
Dosies pelnītā atpūtā
“Veikt ikdienas pienākumus nav nepatīkami, bet diskomforts pārņem, kad nākas tīrīt dzērāju kompāniju un suņu atstāto. Pirmdienās vienmēr ir vairāk darba nekā citās dienās. Sestdienu rītos man ir bail agri iet uz darbu, jo tad pa ielām klīst dažādas kompānijas, kas reizēm apsaukājas. Nav jau citas izvēles, kā norīt pāridarījumus un turpināt strādāt, jo atrast darbu Alūksnē nav viegli,” klāsta V.Krēsliņa.
Viņa uzskata, ka darba devēji novērtē sētnieku darbu. “Uz svētkiem trīs reizes gadā saņemu prēmiju. Nākamgad svinēšu 60 gadu jubileju. Ja likumi nemainīsies, tad nākamgad došos pensijā. Pietiek strādāt! Cilvēkam vajag arī atpūsties. Man vairs nav tik stipra veselība, lai varētu ziemās sniegu tīrīt,” neslēpj V.Krēsliņa.
Lepojas ar bērniem un mazbērniem
V.Krēsliņa Alūksnē ir pavadījusi bērnību, jaunības gadus un dzīvo te arī tagad. “Dzimusi esmu “Ašukalna” mājās Ziemeru pagastā. Pēc Alūksnes vidusskolas (tagad – ģimnāzija) absolvēšanas mācījos arodskolā, pēc tam mani nosūtīja darbā uz Balvu gaļas kombinātu. Tur nostrādāju divus gadus, bet šis darbs man nepatika, jo bija ļoti netīrs,” atminas V.Krēsliņa. Tālāk V.Krēsliņu darba gaitas aizveda uz Alūksnes VEF rūpnīcu. Tur viņa strādāja no 1967. līdz 1995.gadam. “Sešpadsmit gadus ar ģimeni dzīvoju Kolberģī, tad piešķīra dzīvokli mājā Pils ielā, Alūksnē. Rūpnīcā strādāju shēmu cehā, kā arī veidoju telefonu kontaktus. Kad VEF likvidēja, izjutu, ko nozīmē būt bez pastāvīgas darbavietas un strādāt pagaidu sabiedriskajos darbos,” atzīst V.Krēsliņa.
V.Krēsliņas dēls Aivars dzīvo Rīgā un studē Rīgas Tehniskajā universitātē, bet meita Inita dzīvo Alūksnē un strādā veikalā. V.Krēsliņa lepojas ar diviem mazbērniem – Eviju un Elvi, kam bieži vajadzīgs vecmāmiņas padoms. “Kopīgi lasām pasakas, dziedam un mācāmies sporta dejas. Mazbērni man ir ļoti mīļi un bieži nāk pie manis ciemos,” viņa saka. Evija un Elvis atzīst, ka vecmamma ir ļoti mīļa un dāsns cilvēks. “Viņa ir ļoti laba un čakla. Kaut arī pašai būs maz, vienmēr iedos citiem,” viņi saka.
Lasa grāmatas un skatās seriālus
Brīvajā laikā V.Krēsliņa labprāt vēro televīzijas seriālus. “Tas nepatīk dēlam, bet man seriāli patīk, it īpaši LNT rādītais seriāls “Nabaga Nastja”. Latīņamerikas seriāli man šķiet ļoti vienveidīgi,” spriež V.Krēsliņa.
Brīvbrīžos viņa lasa arī grāmatas, pašlaik Viļa Lāča darbu “Vecā jūrnieka ligzda”. “Jaunībā daudz lasīju detektīvromānus, bet tagad vairs nav tik laba atmiņa, lai pēc izlasīšanas tos atminētos. Tad man vajag katru dienu pārlasīt iepriekš izlasīto. Labprāt gatavoju arī ēst un konservēju ziemai,” stāsta V.Krēsliņa.
“Pēc dabas esmu mierīgs cilvēks, man nepatīk lamāties. Ja kāds aizskartu manus bērnus vai mazbērnus, tad man zustu gan bailes, gan kautrīgums, es viņus aizstāvētu. Tagad pašdarbības kolektīvos neiesaistos, bet jaunībā gan dejoju, gan dziedāju. Man nepietrūkst iziešanas sabiedrībā. Žēl, ka Alūksnē ir ierobežotas iespējas apmeklēt teātra izrādes,” saka V.Krēsliņa.
