105. Kam gan vispār bija nozīme, ja viņai kaut vai tikai uz mirkli piederēja pasaulē skaistākais vīrietis? Tikai dažas stundas pazīdama, Lana jau jutās Olafam piederīga. Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka ir viņi radīti viens otram…
105.
Kam gan vispār bija nozīme, ja viņai kaut vai tikai uz mirkli piederēja pasaulē skaistākais vīrietis? Tikai dažas stundas pazīdama, Lana jau jutās Olafam piederīga. Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka ir viņi radīti viens otram…
* * *
Olafam nekur vairs nebija miera. Darbdienas viņam šķita velkamies kā mūžība, saņemtā alga – niecīga un tikpat ātri kūstoša kā sniegpārsla siltā plaukstā. Visvairāk tomēr jauno vīrieti kaitināja Lana. Kopš atgriešanās no slimnīcas viņa bija kļuvusi aizdomīgi salta un atturīgi vēsa. Olafam tā vien likās, ka sievas dvēselē briest naida kamols, kas agri vai vēlu izvērtīsies pret vīru vērstā dusmu lavīnā. Reizēm šķita, ka viņa tīšām izdomā visādas vajadzības, lai tikai izvilinātu vīram pēdējo santīmu un padarītu smieklīgu citu acīs. Kas gan varēja būt pazemojošāk, kā sēdēt kafejnīcā, sūkt alu un rīt siekalas, vērojot, kā citi ar apetīti notiesā karbonādes, šniceles un sautētu kāpostu kaudzes. Sevišķi nelāgi Olafs jutās Imandras sabiedrībā. Viņa pret vīrieti bija tik saprotoša un laipna, bet Olafs dažreiz nevarēja viņai izmaksāt pat glāzi šampanieša, par ko dārgāku nemaz nerunājot.
Imandra. Šo vārdu Olafs atkārtoja, rītos celdamies, gaterī pie lentzāģa stāvēdams un vakaros līdzās Lanai iemigdams. Pat miegā domas par šo sievieti viņu neatstāja. Imandra bija pērle starp pērlēm, pats krāšņākais sapnis, kas jelkad plaucis Olafa sirdī, pati noslēpumainākā no visām mīklām, ko nācies atminēt. Lai gan katrā tikšanās reizē vīrietis savas jūtas apliecināja vārdos, tomēr viņš saprata, ka būtu daudz efektīvāk, ja tās tiktu materializētas dārgmetāla gredzenā, rokassprādzē vai kaklarotā.
Visvairāk Olafam Imandrā patika neatkarība. Mašīnas viņa mainīja tāpēc, ka gluži vienkārši bija apnicis modelis. Savu uzņēmumu varēja paplašināt, cik vien vēlējās. Varēja būt laba un pieņemt darbā vai arī sadusmoties un padzīt strādnieces kā pieklīdušus suņus. Skauģi melsa, ka Imandra “ieēdinājusi” pagasta priekšsēdētāju un policistu, tāpēc dažā labā kristāldzidrā pudelē klunkšķ pašu mājās brūvēta dzira. Tāpat bija dzirdētas runas, ka viņa “piebraukusi” mežzinim un tā ieguvusi lieliskas cirsmas visizdevīgākajās vietās. Bija arī tādi, kuri domāja, ka Imandra no Krievijas ieved un negodīgi realizē degvielu.
Daudz ko nelāgu pagastā runāja par Imandru, taču Olafs to visu stingri noraidīja. Galu galā, vai viņš bija miertiesnesis, kuram Imandras godīgums un negodīgums jāizsver? Rītos un vakaros vīrietis pateicās Dievam, kurš bija darījis tā, lai šī izskatīgā, labi situētā un pietiekami augstprātīgā būtne starp daudziem simtiem un tūkstošiem vīriešu izvēlas tieši viņu – Olafu Zvirgzdu, vīrieti, kurš patiesībā nav pat viņas kreisās kājas mazā pirkstiņa vērts. Septītais prāts gan brīdināja, ka viņš ir tikai viena no izlutinātās un iedomīgās sievietes kaprīzēm. Taču tieši apziņa, ka necerētais un nepelnītais brīnums var kuru katru mirkli izgaist, lika Olafam pie tā turēties ar visu savu izmisuma spēku.
Vienīgais, kas varēja vienā mirklī visu sabojāt, bija Lana, Tāpēc Olafs ienīda sievu ar katru dienu vairāk. Ja dienā saspringums mazinājās un brīžiem pat pilnībā pagaisa, tad naktīs tas pieauga līdz galējai robežai. Dažreiz Olafam šķita, ka vārdos neizteiktās dusmas kā elektriskais dzirksteles sprakšķ no viņa uz līdzās rāmi dusošo, bālzilgano sievas ķermeni. Ak, Olafs jutās tik neizsakāmi nelaimīgs, ka bija jāpieliek milzīgas pūles, lai savaldītos un neiesistu šai pretīgajai, ļenganajai miesai vai neiekluptu ar nagiem brūnajās acīs, kas allaž raudzījās pretim tik padevīgi un skumji.
Dažreiz Olafam likās, ka arī sieva neguļ. Brīžiem pat šķita, ka viņa klusītēm šņukst un raustās elsās. “Lai pačinkst vien. Viņa to godam pelnījusi,” Olafs tādos brīžos prātoja, juzdams krūtīs ielīstam velnišķīgu prieku. Pašam to nemaz negribot, sieva viņa apziņā bija kļuvusi par galveno vaininieci visās ģimenes un vēl jo vairāk sava vīra neveiksmēs. Viņa bija tā siena, kas liedza pilnībā baudīt dzīvi un ieņemt sabiedrībā to stāvokli, ko viņš, Olafs, patiesībā bija pelnījis.
Izeju no radušās situācijas parādīja Kārlis. Kādā dienā, kad abi sēdēja uz tikko sakrautu, sveķaini smaržojošu dēļu kaudzes un smēķēja, viņš, dusmīgi nospļāvies, paziņoja:
Man ir apnicis te vergot par nieka sešdesmit latiem! Braukšu uz pilsētu un meklēšu darbu tur. Tikpat taču nav ko zaudēt, jo oficiāli es te darbā neskaitos.
