Agrs rīts. Valda miegains klusums. Pēkšņi aiz loga skaļā balsī tiek pārrunāti diviem vien zināmi notikumi, ar piebildi – “Tikai nevienam nesaki!” Tātad intīma saruna, kā saka, zem četrām acīm apspriežama.
Agrs rīts. Valda miegains klusums.
Pēkšņi aiz loga skaļā balsī tiek pārrunāti diviem vien zināmi notikumi, ar piebildi – “Tikai nevienam nesaki!” Tātad intīma saruna, kā saka, zem četrām acīm apspriežama. Taču runātāja nekautrēdamās visu izteica pa mobilo telefonu, to cieši pie auss turēdama. Nodomāju, ka viņa vismaz maliņā varētu piestāties. Bet ne, ātrā gaitā soļodama, turpināja pārstāstīt savus piedzīvojumus.
Cits gadījums poliklīnikā. Cilvēki gaida savu kārtu pie ārsta. Iedziedas kāds telefons. Par sarunas lieciniekiem kļuva visi tuvumā esošie. Ne velti daži ģimenes ārsti rakstiskā veidā izteikuši lūgumu doktorātā izslēgt mobilos telefonus. Arī dažos kabinetos slimnieku pieņemšanu nepārtrauc telefona zvani. Tā ir liela cieņa pret apmeklētāju.
Tomēr kultūra sāk izzust pat baznīcā, nemaz nerunājot par dažādiem koncertiem, sapulcēm, veikaliem un sabiedrisko transportu.
Gribas teikt: “Cilvēki! Attopieties savā skrējienā! Paverieties apkārt! Neņemiet mobilo telefonu līdzi pat uz publisko tualeti!”
