Koku paēnā saule karsēja mazāk un dienvidus svelme nelikās tik pārmērīga.
Koku paēnā saule karsēja mazāk un dienvidus svelme nelikās tik pārmērīga. Tur dzīve ritēja savu ierasto gaitu, vien kāda saruna nejauši piesaistīja manu uzmanību.
– Tavi bērni atkal neprot uzvesties. Jau kuro reiz es tev saku – nu nedrīkst viņus bez uzraudzības atstāt uz ielas! Pati labi zini – mašīnas, suņi, slikti cilvēki… Cik tur vajag!
– Viņi nemaz nav uz ielas. Tikai mājas pagalmā. Un tur ir tikai viena mašīna, kuras šoferis ir ļoti prātīgs cilvēks.
– Ha! Prātīgs! Kurš tad sagāza sētu un tikko iestādīto bērzu birzīti nolīdzināja līdz ar zemi? Un kā viņš taurē! Ausis krīt ciet!
– Reizēm gan tu pati kliedz stiprāk par mašīnas tauri,- lēnīgi novilka runātāja.
– Nesāksim nu viena otru apvainot! Pieklājīgi cilvēki tā nedara. Paskat, cik mūsu bērni labi kopā spēlējas! Mana Lailiņa mazākajiem kā mamma. Un tavs Ritvariņš viņai vienmēr turas blakus. Un cik abi labi saprotas! Re, Lailiņa aizgāja uz šūpolēm. Un ko darīs Ritvariņš? Nu redz, cik labi – divatā interesantāk! No tava Ritvariņa un manas Lailiņas sanāktu labs pāris. Sarīkosim viņiem kāzas!
– Vai tad vispirms nav skola jāpabeidz? Un darbs jāatrod…
– Tu nu gan esi vecmodīga! Tagad jaunie tā steidzas! Vecāki jau ir tie, kam par bērniem jārūpējas. Un vai gan mana Lailiņa sliktāka par citām? Paskat, kādas kleitas! Un māja ar četrām istabām. Liels dārzs un strūklaka. Mašīnas gan nav, bet tā jau būs tavam Ritvariņam. Un tik grezna un liela, lai abi varētu tajā braukt. Bet kam tev pie mājas tas lielais ezers? Vai kuģis tev arī ir?
– Kuģa man nav, bet tajā ezerā es domāju audzēt ūdensrozes.
– Tu nu gan esi nepraktiska! Ezeros audzē zivis! Par zivīm var dabūt lielu naudu!
– Man naudu nevajag. Galvenais, lai ir skaisti.
– Ar skaistumu vien paēdis nebūsi… Ir jādomā, kā taisīt naudu.
– Par naudu nerunāsim. Es no tās neko nesaprotu. Lai citi, par mani gudrāki, par to domā.
– Nu neuztver visu tik sarežģīti! Skaties uz dzīvi filozofiski, – prātīgi novilka sešgadīgā Sintija.
Gadu jaunākā Vinija, iespiedusi padusē savu mīļāko lelli, ieslidināja basās kājas sandalēs un posās mājup. Citas rotaļlietas un leļļu mēbeles pa to laiku jau bija savāktas somā. Smilšu kastē lielā kartona kārbā iebraukta palika vien Valda smagā mašīna, bet pats Valdis jau pirms laba laika pēc diezgan asas vārdu pārmaiņas, steigšus bija pametis smilšu kasti.
