Autobuss bija pienācis un dispečere labā latviešu valodā ziņoja, ka autobusā Rīga – Alūksne ar atiešanas laiku pulksten 17.50 sākas vietu ieņemšana. Kad pienāca mana kārta, parādīju šoferim savu biļeti.
Autobuss bija pienācis un dispečere labā latviešu valodā ziņoja, ka autobusā Rīga – Alūksne ar atiešanas laiku pulksten 17.50 sākas vietu ieņemšana. Kad pienāca mana kārta, parādīju šoferim savu biļeti. Liels bija pārsteigums, ka vadītājs, dīvaini manī paskatījies, noteica: “Kundze, es ļoti atvainojos, bet šī biļete nav īstā.” Par laimi neapmulsu un sameklēju pareizo.
“Kāpēc jūs glabājat vecas biļetes?” šoferis mazliet pārmetošā tonī pajautāja. Paliku atbildi parādā, taču viela pārdomām radās. Kāpēc es tā darīju? Kāpēc cilvēkiem patīk “apaugt” ar dažādām nevajadzīgām lietām?
Vai tā būtu nevērība, negribēšana, aizmāršība, taupība vai tukšuma aizpildīšana?
Reiz kādā sarunā paziņa pažēlojās, ka visa bēniņu telpa esot piekrauta ar tukšām pudelēm un citam nevajadzīgām lietām. Sākumā domājuši, ka noderēs. Vēlāk nav gribējies mest ārā, tad viss palicis pieraduma dēļ, jo mājā vietas pietiek. Tagad vairs neesot, kur likt, taču tīrīt arī neesot laika. Tā “apaugam” ar domām, kuras rada nemieru, zog vietu tām labajām, tīrajām. No pieredzes atceros, ka pirms pārcelšanās uz citu vietu nervozēju par to, ka vajadzēs krietni papūlēties, lai piespiestu sevi sadedzināt, izmest atkritumos saimniecībā nederīgas lietas.
Tas radīja stresu un laupīja prieku par izredzēm dzīvot citur. Neviļus iedomājos, cik labi, ka nedzīvoju tādā vietā, kur ir plūdi. Vai arī laikā, kad karš plosījās, kad izveda cilvēkus. Tad patiešām vajadzēja izlemt, ko ņemt, ko atstāt. Kāds ir tas vērtību mērs? “Kur ir tava manta, tur ir tava sirds,” saka Dieva vārds. No otras puses – tā nav nekāda manta. Latviski sakot, atkritumi, drazas, kuras būtu metamas papīrgrozā. Diemžēl par tādu papīrgrozu pārvēršam savu māju, maku, beigās arī dvēseli. Jā, arī dvēseli. Ar domām, kuras ne lūgtas, ne aicinātas atnāk ciemos. Ar informācijas plūsmu, kura kā palu straume applūdina cilvēka prātu. Varbūt, ka vajadzēs. Taču īstajā brīdī nākas ilgi rakņāties pēc padoma. Ja atrodas – labi, ja ne – paliek nožēla. Tukšuma sajūta, kura jāpiepilda. Sākas atkal viss no gala.
“Apaugt” var ātri. Taisni jābrīnās, kur viss rodas. Visa diena pagāja, kamēr veicu ģenerāltīrīšanu dzīvoklī. Nekā sevišķa, tomēr liekā bija gana. No tā vajadzēja atbrīvoties, lai netraucētu. Kad darbs bija galā, arī domās ienāca cits svaigums. Parastā darbdienā mani pārņēma svētdienīgs noskaņojums. Sirds atvērās labestībai. Pelnu dienā, saņemot krusta zīmi uz pieres, asi izjūtu savu niecību Dieva priekšā, reizē arī piesārņotību sevī.
Gaidot Lieldienas, Kristus augšāmcelšanās svētkus, gribējās iztīrīt ne tikai māju no putekļiem, bet arī sirdi. To es darīju baznīcā, meklējot grēku piedošanu un pati piedodot saviem pāridarītājiem.
Taču to var izdarīt jebkurā laikā, lēnām. Pārskatīt savu māju, visu, kur nevajadzīgais mēdz sakrāties. Izmeklēt savu sirdsapziņu un attīrīt dvēseli. Ielaist tur gaismu, mīlestību, baltu dienu. Lai nevajadzētu dzirdēt jautājumu, kāpēc krāj vecas biļetes, lietas, kuras traucē pašam un vēlāk citiem.
