Atkal pavasaris. Esmu priecīgs. Vai zināt, kāpēc?
Atkal pavasaris. Esmu priecīgs. Vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka ir lietas, kas nemainās. Ir parasts rīts. Sievukam darbiņā brīvdiena. Mana Toņa iedarbina mūsu zapiņu un mēs braucam uz tirgu, pa bodēm. Vajadzības ir ikdienišķas – maize un piens, olas un gaļa, etiķis un šņabis, cigaretes un citramons. Par sāli un cukuru jau nemaz nerunājot.
Un kā jūs domājat, kas vada mūsu ģimenes auto? Protams, daiļā dzimuma pārstāve, bet… patiesībā es viņai tikai ļauju tā domāt, jo ir viens “bet”. Gultā un automašīnā mana Antonija vienmēr uzņemas iniciatīvu, taču vadīt sevi es viņai neļauju. Vienkārši neuzticos. Tā ir patiesa bauda komandēt sievuku – “pa labi”, “pa kreisi”, “taisni”, “piebremzē”, “spied pedāļus grīdā”! Es jums teikšu – mūsu ielās, jo biežāk piebremzē, jo labāk. Un tas man – vīram gados – ir pa prātam. Labāk retāk, tas ir, lēnāk, toties labāk. Un mūsu ielās, es jums zvēru, ir, kur izvērsties. Seksīgas ielas, es jums teikšu. Kā izkrata! Ne masāžu vairs vajag, ne uz sievu gribas skatīties. Tāpat apmierināts.
Bet mana Toņa aptvēra situāciju un paziņoja, ka turpmāk iepirkties brauks viena. Lai es saudzējot spēkus ģimenes dzīvei. Tfu, vells! Šai tikai uzdzīve prātā. A man masāžu vai tad nevajag? Pietiekot, ka automašīna tiekot tā izmasēta, ka ik pēc metra apstājas un Toņai esot jākāpj ārā pabirušās skrūves uzlasīt un atpakaļ skrūvēt. Es pat to nevīžojot darīt, jo, lūk, baidoties no caurvēja. Bet es nepadevos. Kā Toņa sapošas braucienam, es metos līdzi. Kaut vai pidžamā. Pastīvējamies, taču vienalga gūstu virsroku, braucu sievai līdzi. Un regulēju viņu uz nebēdu. Antonija man reiz pārmeta, kāpēc es neesot izmācījies par ceļu policistu. Šitā profesija man būtu piemērota. Kā sacīt jāsaka, mūža aicinājums.
Bet viendien Toņa man paziņoja, ka nu man automašīnā būšot jāsēž rāmam blakus sievai un jāklusē. Viņa, lūk, esot pašvaldībā iesniegusi projektu, lai uz katra krustojuma uzliek luksoforu. Tad pietiks ar ielu ikgadējo lāpīšanu vien, kapitāla remonta nevajadzēs. A priekš kam naudu šķiest! Ja Eiropai vajadzēs, lai remontē! Mēs paši gan tādi muļķi nebūsim un to nedarīsim. Tātad turpmāk luksofori būšot noteicēji pār manu Antoniju. Nevis es, viņas likumīgais vīrs. Es iebildu, ka šitādu stulbu projektu mūsu šaurajās ielās nevarēs realizēt. Bet Antonija triumfēja. Varēšot gan. Jau esot pasūtītas valsts investīcijas. Un lai es stāvot pie ratiem. Tagad braukšana pa laikazoba sabombardētajām ielām būšot tik lēna un apdomīga, ka es vairs neizjutīšot nekādu seksuālo baudījumu.
Tagad katru rītu pamostos šausmās un mirkstu aukstos sviedros. Skrienu pie loga, skatos, vai uz krustojuma pie manas mājas mans seksuālais konkurents – luksofors – jau nolikts? Un cik viegli man paliek, kad viņu tur neredzu. Vai tiešām laimīgs varu būt tikai pagaidām?
