Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja māksliniekam Gunāram Ozoliņam kopš bērnības Lieldienās paticis šūpoties.
Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja māksliniekam Gunāram Ozoliņam kopš bērnības Lieldienās paticis šūpoties.
G.Ozoliņš stāsta, ka kādreiz mācīts – Lieldienās ir daudz jāšūpojas, lai vasarā nekož odi. Mākslinieks apgalvo, ka šūpošanās Lieldienās viņam šķiet īpaša. Savulaik izšūpotas arī visas daiļā dzimuma pārstāves, kas vien to vēlējušās. “Dažkārt par izšūpošanu saņēmu arī olas, bet tas nav svarīgākais. Jaukākā bija pati šūpošanās,” spriež G.Ozoliņš. Viņš arī atceras kādu vīru, kurš kādreiz Alūksnē vairākās vietās kāris šūpoles.
Mākslinieks skumst, ka pašreiz Alūksnē ir maz šūpoļu. G.Ozoliņš uzskata, ka nav svarīgi, cik daudz olu apēdīsi Lieldienās, svarīgākā ir gatavošanās šai Lielajai dienai.
“No bērnības atceros, ka visam bija jābūt gatavam jau iepriekšējā vakarā. Arī olām jābūt nokrāsotām. Ja nu galīgi nav sanācis tās nokrāsot iepriekšējā vakarā, tad jākrāso agri no rīta,” stāsta Gunārs. Viņš atzīst olu krāsošanu ar dabīgām izejvielām. Tagad, kā jau māksliniekam tas pienākas, G.Ozoliņš šad un tad arī pats tās apglezno.
Māksliniekam patīk svinēt svētkus, arī Lieldienas. Viņš uzskata, ka svētku nekad nav par daudz. “Iespējams, kādreiz var nebūt svētku sajūtas, bet to nevar radīt mākslīgi, uzvelkot visskaistāko kreklu vai gatavojot svētku brokastis. Šī sajūta vai nu ir, vai arī tās nav,” spriež G.Ozoliņš.
Mākslinieks stāsta, ka kādreiz muzejā rīkotas krāsoto olu izstādes. Tajās varēja apmainīties ar pieredzi olu krāsošanas tehnoloģijās. Interesantas bijušas arī olu ripināšanas sacensības.
“Olu kaujas ir pārvērtušās par rituālu, tomēr nedomāju, ka tam ir kāda īpaša nozīme, tik un tā mēs tās olas apēdam,” saka Gunārs. Jautāts, cik olas viņš Lieldienās var apēst, mākslinieks atbild, ka katru dienu vārītas olas neēd, tādēļ Lieldienās var notiesāt nedaudz vairāk.
