Pirms Pūpolsvētdienas pa skuju taku aizgāja viena sirmmāmiņa.
Pirms Pūpolsvētdienas pa skuju taku aizgāja viena sirmmāmiņa.
Vēl nesen apciemoju viņu. Runājāmies par dzīvi, par cilvēku attiecībām. Jau gribēju celties, bet viņa lūdza: “Parunājies ar mani brītiņu, paliec pie manis kaut minūtiņu.” Tad vairāk sev kā man teica: “Cik vēl ilgi šajā saulē dzīvot? Tur jau rieta saule kvēlo, Egļu audze klusēdama sauc…”
Esmu pateicīga Dievam, ka toreiz vēl pasēdēju, vēl brītiņu parunājāmies. Tad nāca dzimšanas diena, atkal gāju ciemos. Toreiz gan mana sirmmāmiņa teica, ka šī esot viņas pēdējā jubileja. Alises tante priecājās, ka mīļie draugi neesot aizmirsuši.
Laiks tecēja uz priekšu, saule jau pinekļus meta pavasarim. Ausa jaunas dienas. Manas šaubu ēnas par Alises neveselību saraucās. Tuvojās viņas vārdadiena. Vāzē jau plauka bērziņi un ievas. Tieši vārdadienas rītā balti ķekari atvērās un gaidīt gaidīja, lai tos atdotu gaviļniecei. Alises tante priecājās un smaidīja savu mīļo smaidu. Taču sūdzējās, ka reibstot galva. Todien liela runāšanās nesanāca. Solījos drīz aiziet. Tonakt savu sirmmāmiņu redzēju sapnī. Bija ļoti priecīga un teica, lai drīzumā nākot. Viņa pēc neilga laika braukšot projām. Dēls bijis pakaļ ar motociklu. No murgainā sapņa pamodusies, pārdomāju redzēto. Alisītes dēls jau veļu valstībā. Viņa reiz jau stāstīja, ka dēls gribot vest projām, pati tādu sapni redzējusi.
Sapratu, ka noteikti jāiet. Paņēmu žurnālus, kādas avīzes un izplaucētus liepu zarus, jo viņai patika plaukstoši zari, ziedi. Alises tante bija īpaši labā noskaņojumā. Smaidīja, jokojās. Pārrunāja dažādus notikumus. Mīļi atvadījāmies. Kad stāvēju jau uz sliekšņa, sajutu Alises tantes ciešo skatienu un pastiepto roku. Atgriezos un viņa vēlreiz mani apņēma. Toreiz man gribējās raudāt, bet es teicu, ka Alises tante ir mīļa un draugiem nepieciešama. Tā bija gandrīz pēdējā tikšanās, kurā viņa apzināti sarunājās.
Kad stāvēju jau pie viņas nedzīvā ķermeņa, es daudz domāju par cilvēku savstarpējām attiecībām.
Cik daudz laika paiet veltīgi strīdoties, skaužot, aprunājot. Bet kad cilvēka vairs nav, tad gandrīz ar sāpēm atceramies, ko nepateicām, ka dažādu iemeslu dēļ atlikām satikšanos.
Visu jau neizrunāsi, vienmēr nebūsim kopā ar draugiem, tuviniekiem. Neviens jau nezina, kad dzīvības zvani apklusīs. Tomēr, ja prātā nāk labi vārdi, ko otram pateikt, ja gribas izlīgt, tāpat vien redzēt, nevajadzētu atlikt. Iespējams, ka nākamā reize var arī nepienākt. Un nebūs, kam teikt. Tad veltīgi šaustīt, kāpēc savai sirdij nepaklausīju? Es to pārdomāju un pateicos Liktenim, ka šoreiz aizgāju, jo arī manā dzīvē ir bijis, ka ikdienišķās rūpes liku pirmajā vietā, bet otra saucienam liku gaidīt. Tāpēc labāk ir teikt mīļus vārdus uzreiz un nestrīdēties, jo dzīve ir kā stikla trauks. Te ir, te plīst.
