Vai 8.martu vajag atzīmēt kā svētku dienu? Ja vajag, tad kā? Izrādās, ka lielisks risinājums ir rasts Cēsu rajona Taurenes pagastā, kur trešo gadu notiek vokālo ansambļu konkurss – festivāls “Gaujaskrasts”.
Vai 8.martu vajag atzīmēt kā svētku dienu? Ja vajag, tad kā? Izrādās, ka lielisks risinājums ir rasts Cēsu rajona Taurenes pagastā, kur trešo gadu notiek vokālo ansambļu konkurss – festivāls “Gaujaskrasts”.
Tajā piedalās ansambļi no dažādām Latvijas vietām. Šogad uz Taureni 6.martā devās Ilzenes un Alsviķu pagasta sieviešu vokālais ansamblis (ansambļu vadītāja Olīvija Jēģere) un Ilzes Briediņas vadītie ansambļi – Ziemeru pagasta sieviešu un Veclaicenes pagasta sieviešu, vīru un jauktais ansamblis. Šogad “Gaujaskrastā” piedalījās 33 ansambļi no Cēsu, Gulbenes, Balvu, Alūksnes, Madonas, Valkas, Jelgavas, Valmieras un Jēkabpils rajona.
Piedalīšanās nav obligāta
“Pērn Ilzenes dziedātājām pasākums Taurenē ļoti patika. Tā ir lieliska iespēja satikties, iepazīties, sadziedāties, atpūsties un padejot. Pērn mēs pat ieguvām I pakāpes diplomu ar otro lielāko punktu skaitu, tādēļ nolēmām uz konkursu doties arī šogad. Piedāvāju šo iespēju arī Alsviķu dziedātājām un priecājos par viņu atsaucību,” stāsta O.Jēģere.
Viņa atminas, ka foajē bija izvietots stends ar iepriekšējos festivālos tapušajiem fotomateriāliem. “Bijām patīkami pārsteigtas. Domāju, ka profesionāli fotogrāfi šādos pasākumos ir vērtīgs ieguvums, jo tieši tā sākas vēsture. Arī Ilzenes ansamblis bija vērojams fotogrāfijās. Man patīk, ka piedalīšanās festivālā nav obligāta. Tur nav jūtama tāda konkurence kā rajona skatēs, kur cits citu labi pazīstam un sakām sev, ka šogad jānodzied labāk par to un to ansambli, tad kā visstingrākā žūrija izvērtējam, kuram kā skanēja. Taurenē galvenais ir nevis sacensības, bet dziedāšanas prieks. Pirms festivāla visi dalībnieki apgūst kopējo dziesmu, ko izpilda koncerta beigās. Šogad, tāpat kā pērn, tā bija Zigfrīda Muktupāvela dziesma ar Guntara Rača vārdiem “Visskaistākā vieta uz pasaules”. Dziesma visiem kopā skanēja tik brīnišķīgi, ka jutāmies gandrīz kā dziesmu svētkos,” izjūtās dalās O.Jēģere.
Organizatori bija gādājuši par plašu izklaides programmu dažādiem klausītājiem. “Pērn mūs iepriecināja grupa “Bučča”, bet šogad mēs klausījāmies Cēsu “Cāļa” mazos dziedātājus un Cēsu mūzikas skolas audzēkņus – pianistu, vijolnieku un čellistu, arī vokālo grupu “Putni”. Vakara gaitā varējām vērot muzikāli teatralizētu uzvedumu, kā arī dejot – spēlēja grupa “Laineri”,” klāsta O.Jēģere.
Katru gadu festivālam piešķir īpašu noskaņu, ko rada dziesmu repertuārs. Šogad vienai no izpildāmajām dziesmām bija jābūt par pavasari. Alsviķu dziedātājas izpildīja O.Jēģeres dziesmu “Oliņ, boliņ”, bet Ilzenes ansamblis – “Pa-pa-pa-pa-pavasaris”.
Ir gandarīta par dziedātājām
Pēc koncerta dalībnieki saņēma I, II un III pakāpes diplomus. “Lai gan šogad lieli panākumi izpalika, mūsu sniegums rajonam kaunu nedarīja. Saņemot II pakāpes diplomu, Ilzenes sieviešu vokālais ansamblis bija ceturtais, Alsviķu – sestais, Ziemeru – septītais, Veclaicenes – vienpadsmitais no 25 sieviešu ansambļiem. Veclaicenes pagasta vīru un jauktais ansamblis saņēma III pakāpes diplomus,” saka O.Jēģere.
“Esmu gandarīta, ka manām dziedātājām patīk dziedāt. Domāju, neviens pat nepamanīja, ka slimības dēļ uz festivālu neieradās divas Alsviķu ansambļa pirmās balss izpildītājas, bet dažas ilzenietes ar tādu veselību citkārt būtu gulējušas mājās. Manuprāt, tas ir kaut kas vairāk par saņemšanos, vairāk par mīlestību uz dziesmu, varbūt pat vairāk par attieksmi pret citiem. Lai kas tas arī būtu, es to ļoti augstu vērtēju. Man ir liels prieks strādāt ar dziedātājām, no kurām burtiski izstaro vēlme apgūt arvien jaunas un jaunas dziesmas,” atzīst O.Jēģere.
Viņa Ilzenes ansambļa vārdā pateicas Alsviķu pagasta padomei par doto iespēju nokļūt Taurenē, braucot kopējā autobusā ar Alsviķu dziedātājām. “Brauciena laikā mēs, ilzenietes, izjutām īpašu attieksmi, jo autobusā mums rezervēja labākās – priekšējās rindas. Varbūt tieši no tādiem it kā sīkumiem sākas saskarsmes, labestības un sadarbības prasmes?” secina O.Jēģere.
