Tu atnāci pāri baltam sniega laukam, pa vižņainu ceļu. Tu stāvēji zem sarmotiem kokiem, bet kājas tev skūpstīja vēja un sniega māte. Tu aizgāji tukšām rokām, bet pilnu sirdi, aiz laimes un nezināmām ilgām.
***
Tu atnāci pāri baltam sniega
laukam,
pa vižņainu ceļu.
Tu stāvēji zem sarmotiem kokiem,
bet kājas tev skūpstīja vēja un
sniega māte.
Tu aizgāji tukšām rokām,
bet pilnu sirdi,
aiz laimes un nezināmām ilgām.
Tu aizgāji, lai iepazītu
piesnigušu lauku vientulību,
viņu mīlestību.
Balts ābeļu zieds
Balts ābeļu zieds man nokrita ceļā,
tik trausls un cēls, bet neteica –
vēls.
Tas atstāja pēdas manī kā sapnī,
bet nomodā atnāca lēns.
Balts ābeļu zieds joprojām ir dzīvs
Un likteņa ceļā vēl mīt
Kā sniegpārsla balta tas iekrīt jau
matos,
Bet sirdij vēl nesaka vēls.
***
Baltā sniegā iegrimu kā miegā
Sajutu kā glāsta kaķpēdiņas.
Rozā pēdiņas no saules nokāpušas
Zemes dzīlēm izlīdušas
Pastaigājas ziemas dienā baltā
Rozā kaķpēdiņas – neaizmigušas.
