Ļoti vēlējos uzrakstīt ko gaišu un priecīgu. Gribas taču sauli un pirmos zaļumus dabā, un dzeltenos taureņus.
Ļoti vēlējos uzrakstīt ko gaišu un priecīgu. Gribas taču sauli un pirmos zaļumus dabā, un dzeltenos taureņus. Tomēr pēdējā laikā, spītējot tam, ka sācies pavasaris, esmu redzējusi nomāktus, sirdī satriektus cilvēkus. Ļaudis, kuri jau ilgu laiku ir aizmirsuši no sirds smieties. Tas man licis aizdomāties nevis par prieku, bet par ciešanām. Tām, kas mūs veido daudz spēcīgāk, nekā īslaicīgi laimes mirkļi. Par tiem cilvēkiem, kas ir mums blakus tieši tad, kad ir grūti. Nevis ar gudru pamācību un norādījumiem, bet ar savas sirds draudzību. Par draugiem. Kāpēc Dievs izvēlas un noliek blakus grūtā brīdī tieši tos, nevis citus cilvēkus?
Nesen satiku sievieti, kas piedzīvojusi lielas bēdas. Ik dienas viņa cīnās par mīļa cilvēka dzīvību, vēlas to nosargāt, bet pati ir zaudējusi jebkādu cerību laimīgai dzīvei, nepārtraukti sev uzdod jautājumu, kāpēc lielākās pasaules nelaimes ir piemeklējušas tieši viņu un viņas tuvo cilvēku. Spēcīgi un sāpīgi “kāpēc” nomoka viņas prātu, arvien lielāka nespēcība pārņem labākos nodomus. Biju kopā ar šo sievieti un sapratu, cik muļķīgi ir mierinājuma vārdi. Tie neko nepasaka. Tie nelīdz, tie nemierina. Tie pat paliek nepateikti, jo ir nedaudz kauns par to banalitāti. Tautā iegājušies mierinājuma vārdi neder. Man atbilžu uz viņas skaudrajiem “kāpēc” nav un noteikti nekad nebūs. Un tad es domāju, kas palīdz šādās situācijās? Vai mierinājums, ka laiks dziedina visas brūces, ka būs labi, ir tikai jāpaciešas. Nē, šādā brīdī palīdzēt var tikai draudzīgs klusums. Līdzās pastāvēšana. Jo labākie draugi dzird, par ko tu klusē.
Pirms neilga brīža elektroniskajā pastā saņēmu skaistu vēlējumu par draudzību, par tās jēgu. Pirmajā brīdī nodomāju, ko var jaunu pateikt par attiecībām, kas ir tikpat vecas kā pasaule? Visi vārdi taču pateikti. Un zināms, ka ne jau vārdos slēpjas attiecību ilgdzīvošana vai to stiprums. Tomēr tad, kad biju izlasījusi atsūtīto “failu”, sapratu, cik es esmu bagāta. Jo man ir vismaz viens īsts draugs, kas nenovērsīsies no manis, kad to būs izdarījusi visa pasaule. Ka šis cilvēks nelēktu man pakaļ no tilta, ja es to darītu, bet gan stāvētu zem tā un mani ķertu. Ka šis cilvēks neies man pa priekšu un nerādīs ceļu, bet ies man blakus. Un viņš nejautās ar neslēptu interesi un ziņkārību par jaunumiem manā dzīvē. Viņš vienkārši to nopratīs no manām acīm.
Tagad es dzīvoju ar domu, ka labi draugi ir Dieva izrādītās rūpes par mums. Ne ar pateiktajiem vārdiem tie spēj mūs izglābt, bet ar attieksmi, ar patiesumu, uzticamību. Šobrīd es visvairāk baidos pazaudēt šos draugus. Tos, kas man palīdz dzīvot. Jo ar draudzību jau ir gluži kā ar veselību. To novērtē tikai tad, kad tā ir pazaudēta.
