Turpinās no 13.marta. Zēnu soļi kļūst raitāki, viņiem liekas, ka ezers jau ir tuvu. Ervīns no prieka uzskrien vienā kalniņā, lai pavēstītu par ieraudzīto ezeru, bet nekā.
(Turpinās no 13.marta)
Zēnu soļi kļūst raitāki, viņiem liekas, ka ezers jau ir tuvu. Ervīns no prieka uzskrien vienā kalniņā, lai pavēstītu par ieraudzīto ezeru, bet nekā.
Pavisam sašļucis viņš kāpj lejā no kalna. Voldemārs ierosina kādu brīdi atpūsties. Gunārs un Ervīns novelk apavus, zeķu gali jau ir samirkuši, viņi novelk arī zeķes un izklāj zālē.
Edgars saka: “Puikas, tā kā derētu uzpīpēt, vai kādam papīrs ir?” Izbaudījuši savas kabatas, derīgu papīru viņi neatrod, sviestmaizes bez papīra taču kabatā atstāt nevar.
Atpūtušies zēni turpina iesākto gaitu. Taciņa kļūst arvien šaurāka, reizēm tā pazūd, tad atkal ir redzama, vienā pusē ir sīki kociņi, otrā – vīgriezes un sīki bērziņi, kuru aromāts zēnus pavada līdz upītei. Tur gājiens apstājas, jo upītei pārmestie pāris koki ir salūzuši, acīmredzot no vecuma. Zēni izklīst uz abām pusēm, meklēdami visšaurāko vietu, kur varētu pārlēkt. Netālu ezera pusē zēni atrod šauru vietu un visi veiksmīgi tiek pāri. Vadoties pēc iemītā celiņa, zēni turpina iet, arvien augstāk un augstāk tas ved. Un tad zēni beidzot ierauga savu mērķi – ezeru, kas, sīkos vilnīšos mirdzēdams, gaida viņus. Edgars, Gunārs, Ervīns un Voldemārs turpat apsēžas un priecājas par ezeru. Neviļus Voldemārs paskatās sev blakām un redz daudz sarkani brūnu zemeņu, šķiet, tās ar nolūku gaidījušas zēnus. Zemeņu ir tik daudz! Lēnām ejot un ēdot tās, zēni jau ir pie otrās upītes, pāri tai ved no dēļiem gatavota laipa, kurai labajā pusē ir garš koks, pie kā pieturēties. Lejā redz ezera līci, bet tālāk jau ir pussala, mērķis kļūst arvien skaidrāks, jāiet uz pussalu. Līča krastmala, kas piekļaujas ceļam, ļoti aizaugusi ar krūmiem, ezera klātbūtni tur var tikai nojaust. Pussalas šaurākā daļa ir klaja, abās pusēs redz ezeru. Rietumu pusē līcis ir pavisam mierīgs, tajā spoguļojas pretējā krasta koki, dienvidu pusē skatiens sniedzas pāri visam ezeram.
Zēni ņemas izpētīt visu pussalu. Visapkārt pussalai ir makšķernieku iemīta taka, daudz lazdu, augstākajās vietās aug apses, egles, liepas, bet ūdens tuvumā ir arī ievas. Pussalas vidū nedaudz uz austrumiem redz senas celtnes drupas, vienā pusē ķieģeļu iebrukums parāda pagraba vietu. Varbūt tā ir bijusi pils, kas senāk savā krāšņumā rotāja pussalu? Varbūt. Vērīgāk aplūkojot apkārtni, var nojaust pat bijušo pagalmu, celiņus un piebraucamā ceļa vietu. Zēni visu vēro klusējot, jo viņiem tas ir pirmatklājums, kaut ko tādu viņi redz pirmoreiz. Pēc pussalas apskates zēni sāk būvēt būdu nakšņošanai. Vispirms tiek sanesti apmēram trīsmetrīgi zaraini koki, kas tiek salikti ar galiem augšpusē kopā, lejaspusē veidojot apli. Zēni sanes lielu kaudzi egļu skuju, kuras, no lejas sākot, liek visapkārt, līdz izveidojas bieza kārta. Ervīns un Gunārs atveļ dažus palielus akmeņus, kurus novieto būdas vidū, bet visapkārt akmeņiem, atstājot nelielu rūmi, visu apakšu noklāj ar skujām. Virsū saliek kārtu lapainu bērzu zaru. Visbeidzot Voldemārs ar Edgaru izveido durvju vietu, tad zēni uzcelto māju apskata no visām pusēm, nedaudz šo to palabo un secina, ka būs gana laba. Ervīns ierosina paēst pusdienas, bet Edgars viņu pārtrauc: “Puikas, uzgaidiet kādu pusstundu, es mēģināšu sameklēt vēžus!” Ilgi nav jāgaida, loms ir klāt. Ar pārliecinošu un lepnu seju viņš saka: “Te būs!” Citu pēc cita Edgars no savām bikšu kabatām izvelk divpadsmit skaistus vēžus. Jautrā kompānija secina, ka katla nav, sāls nav, diļļu nav, bet ir sērkociņi, ir ļoti daudz ūdens un malkas ir, cik uziet. Izrādās, ka Voldemārs līdzi ir paņēmis četras nevārītas olas. Pēc īsas apspriedes sapulces dalībnieki vienbalsīgi nolemj visu cept ugunskurā. Viens no zēniem pat piebilst, ka esot lasījis par vārīšanu un ēšanu, un tīri labas esot bijušas. Ātri vien malka ugunskuram un lielie zari tiek sameklēti. Pēc laiciņa uz oglēm rindā tiek salikti vēži, bet pa vidu – četras skaistas olas.
