Neviens vairs nešaubās par pavasara atnākšanu. Arī pirmās dzērves šonedēļ ir atgriezušās Latvijā, uzziedējušas pirmās sniegpulkstenītes.
Neviens vairs nešaubās par pavasara atnākšanu. Arī pirmās dzērves šonedēļ ir atgriezušās Latvijā, uzziedējušas pirmās sniegpulkstenītes. Mostas daba un gribētos, lai arī cilvēki kļūst priecīgāki, tomēr viss nenotiek kā uz burvja mājiena.
Ir interesanti vērot, kāda ir daba pavasarī. Katru dienu var ieraudzīt kaut ko jaunu – no sniega ir atkususi iemīļotā piekalnīte, kurā katru gadu uzzied pirmās vizbulītes, koki un krūmi lēnām sāk raisīt pumpurus un vēl, un vēl!
Pretrunīgas izjūtas pārņem, braucot pa lauku ceļiem. Ir skumji redzēt pamestas lauku mājas, kurās šopavasar nedipēs bērnu soļi, jo vecāki ir pārcēlušies uz dzīvi pilsētā. Arī viņi grib strādāt un pelnīt ģimenei iztiku, lai varētu nodrošināt labāku dzīvi. Neviens viņiem to nevar aizliegt, lai gan lielākā daļa šāda ciemata iedzīvotāju ir nopūtušies: “Vēl viena ģimene aiziet…” Katru gadu daudzi cilvēki, pārsvarā gados jauni, izvēlas dzīvi pilsētā, jo laukos nav darba. Protams, var jau teikt – kas gribēs, tas vienmēr darbu atradīs. Jā, atradīs, tikai – kādu? Nesen kādas pašvaldības amatpersona man teica, ka arī viņam negribētos, lai bērni pēc izglītošanās atgriežas pagastā, jo neredz tam perspektīvu. Un šis nav vienīgais gadījums, kad sabiedrībā zināmi cilvēki to atzīst. Viņi saviem bērniem to nenovēl, lai gan paši tur dzīvo un nemitīgi domā, kā pagastu attīstīt. Tā ir savdabīga dilemma.
Lai nu kā, ir patīkami vērot, kā studenti katru vai ik pēc pāris nedēļām ar autobusu atgriežas mājās pie vecākiem. Protams, nav izslēgts, ka kādam šie braucieni uz mājām saistās tikai ar pārtikas krājumu papildināšanu, tomēr lielākā daļa no viņiem uz mājām brauc ar domu, kaut tālais ceļš ātrāk beigtos un varētu ieraudzīt mīļos cilvēkus. Lielākā daļa jauniešu, ar kuriem ir nācies runāt par šo tēmu, diemžēl atzīst, ka dzimtajā pagastā vai pilsētā negribētu atgriezties, jo “te taču nekā nav”! Jā, mazpilsētās dzīve nav pati pilnība. Nereti pēc gadiem šādu uzskatu paudēji dzīves likumsakarību dēļ atgriežas dzimtajā vietā. Dzīve visiem nemitīgi dod dažādas iespējas, un mēs nezinām, kurā brīdī un kādas tās būs. Jebkurā gadījumā – izvēlamies sev pieņemamāko. Reizēm tā ir atgriešanās. Bet vai tad tas ir slikti? Nē! Atgriežoties cilvēks visu ierauga citādākā gaismā.
Pašlaik svarīgākais ir ieraudzīt pavasari – ieraudzīt, izjust, izgaršot… Un ticēt, ka laukos nekad nepietrūks bērnu soļu dipoņas un ka tieši tur katru gadu uzziedēs pirmās sniegpulkstenītes.
