60. Zinu, bet domāju, ka tā man nebūs problēma. Ja ne citādi, apvienosimies ar draugu un strādāsim divatā. Viņš gādā naudu, es labiekārtoju māju un zemi. Tai lietai vajadzētu iet, – Olafs palika pie sava.
60.
Zinu, bet domāju, ka tā man nebūs problēma. Ja ne citādi, apvienosimies ar draugu un strādāsim divatā. Viņš gādā naudu, es labiekārtoju māju un zemi. Tai lietai vajadzētu iet, – Olafs palika pie sava.
Var jau būt, ka naudu varētu aizdot arī kāds tepat uz vietas, – Imandra domīgi teica. Olafu pārņēma neomulīga sajūta, ka viņa spēj nolasīt vīrieša domas.
Piekrītu, taču pagaidām es te vēl nevienu nepazīstu, – viņš pasmaidīja.
Tad ir jāmeklē kāds, kurš jūsu vietā var šo lietu nokārtot, – pasmaidīja arī sieviete.
Un, kurš tas būtu? Varbūt jūs, – Olafs jautāja, sapratis, ka dzelzs ir pietiekami karsta, lai to kaltu.
Varbūt, – nenoteikti attrauca Imandra. Viņa tomēr vēl nejutās tik pazīstama ar šo vīrieti, lai pieteiktos viņam palīgos.
Sievietes neizlēmība aizskāra Olafa patmīlību. Taču viņš nebija no tiem, kurus šāda attieksme atvēsina. Piebīdījis sievietei tuvāk kokteiļa glāzi, vīrietis pasmaidīja:
Dzeriet, citādi atdzisīs!
Joks gan nebija visai izdevies, tomēr pasmaidīja arī sieviete.
Laikam gan šovakar vairāk nedrīkstu. Tāpat te sēdēšu vēl stundas trīs, – viņa teica kā taisnodamās. – Sakiet, kur jūs strādājat? – viņa pēkšņi jautāja, kad Olafs, atvainojies par traucējumu, cēlās, lai dotos projām.
Gaterī, – vaļsirdīgi atbildēja vīrietis, piešķirdams balsij iespējami sāpīgu noskaņu.
Ai! – sieviete izsaucās neviltotā pārsteigumā. – Tas nevar būt! Jūs mānāties. Ar jūsu iznesību un prasmi uzvesties strādāt tik riebīgā vietā?
Diemžēl, jā, – māksloti bēdīgi novilka Olafs. – Jūs jau pati teicāt, ka laukos nauda nāk grūti. Šobrīd es to izbaudu pilnā mērā.
Man tiešām žēl, – novilka sieviete un paberzēja pieri. – Ziniet, šovakar man tiešām nav laika runāties, bet pēc dienām trim es jūs atkal labprāt redzētu. Jūs taču atnāksiet, vai ne?
Un viņa tik sirsnīgi ieskatījās Olafam acīs, ka vīrietis no prieka gandrīz vai iegavilējās. Tomēr ārēji viņš saglabāja pilnīgu mieru.
Es būšu, – Olafs teica, godbijīgi noliecās, maigi saņēma sievietes roku un noskūpstīja to. Tad viņš žigli apgriezās un izgāja no istabas.
Imandrai no brīnumiem mute palika vaļā. Spriežot pēc Olafa ārienes, viņam bija nopietnas finansiālas problēmas. Tomēr ar savu iekšējo būtību vīrietis sievieti arvien vairāk fascinēja. “Tūdaļ var redzēt, ka cilvēks smalkā sabiedrībā grozījies. Nav tāds kā vietējie lauku lāči, kuri pat trīs teikumus sakarīgi pateikt neprot,” Imandra pavīpsnāja.
Krietnu brīdi sieviete domīgi vērās vīrieša atstātajā glāzē, kuras dibenā vēl laistījās lāse dzintardzeltena šķidruma. Tad Imandra atkal noliecās pār saviem papīriem.
***
Trešā novembra rīts ausa stindzinoši auksts. Rūpīgi padzirdījusi un pabarojusi Daugavu, Dagnija ņēma piena spaini un rāmā gaitā soļoja uz māju. Tomēr pagalma vidū sieviete apstājās, lai uzpūstu siltu elpu nosalušajām plaukstām. “Vēl viena vasara ir aizvadīta,” viņa rūgti pasmaidīja un pēkšņi atskārta, ka nespēs šo dienu mierīgi pavadīt mājās.
Jau mēnesis bija aizritējis kopš māsas dzimšanas dienas, tomēr visu šo laiku Dagnijai nedeva mieru viena doma – Jānis Kubulis. Ja arī viņš tiešām bija pagalam nodzēries un sitās ar nabadzību, tad Dagnijai tas bija jāredz pašai savām acīm. Turklāt, vai mazums bija redzēts, ka iejūtīga un gudra sieviete spēj atgriezt uz pareizā ceļa pat rūdītus plenčus? Un pat ja nekas nevarētu Jānim vairs līdzēt, Dagnijai tomēr bija jāiet. Kāda neredzama vara viņu vilka pie vīrieša, par kuru bija sapņojusi lielāko sava mūža daļu.
Dagnija ķēra spaini un teciņus metās uz istabu.
Man šodien norunāta viena lieta ar Loniju, tāpēc mājās būšu pavēlu, – viņa pavēstīja tik skaļi, lai visi dzird, un sāka steidzīgi ģērbties.
Pēc nepilnām desmit minūtēm sieviete jau naski soļoja pa smilšaino māju ceļu. Sīkās peļķes bija pārvilkušās ar plānu ledus kārtiņu, kas zem kājām kraukšķēja kā plīstoši stikli.
