Alūksnes pilsētas domes izglītības, kultūras un sporta darba organizatore Iveta Meistere ir enerģisks un idejām bagāts cilvēks.
Alūksnes pilsētas domes izglītības, kultūras un sporta darba organizatore Iveta Meistere ir enerģisks un idejām bagāts cilvēks. Viņas dzīve ir trauksmaina, tāda kā viņa pati.
– Kādām vērtībām piešķirat vislielāko nozīmi?
– Manā dzīvē svarīga ir mīlestība, bērni un darbs, bet vērtības, no kurām mēģinu neatkāpties, ir atklātība, patiesums. Vecmāmiņa man vienmēr mācīja – kā tu izturēsies pret citiem, tā viņi izturēsies pret tevi, tas ir viens no maniem dzīves moto. Otrs – nedarīt otram to, ko nevēlies, lai dara tev.
Cenšos ievērot moto. Man vienmēr ir simpatizējuši atvērti cilvēki, patīk atklātība gan attiecībās, gan darbā. Novērtēju, ja uz kļūdām norāda, pasakot to tieši man, nevis vērpjot intrigas un runājot aiz muguras. Es intuitīvi jūtu, ja kaut kas tāds notiek.
– Kādiem jābūt cilvēkiem, lai jums ar viņiem būtu viegli kontaktēties?
– Man patīk, ja ar cilvēku var izrunāties. Arī darbā vienmēr mēģinu izrunāties par visu, tādējādi var nonākt pie rezultāta. Ne vienmēr kategoriska nostāja nāk par labu problēmu risināšanā. Esmu 15 gadus strādājusi par krievu un angļu valodas skolotāju, vadījusi tautisko deju kolektīvus un rīkojusi dažādus pasākumus. Labi izprotu gan kultūras darbinieka, gan pedagoga darba nianses.
Arī manā darbā gadās nepilnības un kļūdas, saprotu, ka no malas tas ir redzams daudz labāk, bet mani vienmēr ir kaitinājis tas, ka cilvēks nespēj izdarīt to, ko no viņa prasa. Vienmēr cenšos visu izdarīt, pie tam pēc iespējas ātrāk, nevis paļauties uz to, ka varēšu kaut ko atstāt arī uz vēlāku laiku (lai arī daudzo pienākumu dēļ tas nevienmēr izdodas). Man vienmēr ir labas attiecības ar kolēģiem, bet es nekad neesmu manipulējusi ar šīm attiecībām, nekad neesmu tās izmantojusi.
– Darba jomas, kurās esat strādājusi, ir atšķirīgas.
– Nevar teikt, ka tās krasi atšķiras. Kopš skolas laikiem man ir paticis kaut ko organizēt. Esmu darbojusies arī tūrisma jomā, rakstot dažādus projektus, kas ir guvuši atbalstu. Mana dzīve vienmēr ir bijusi nemiera pilna, jo es nekad neesmu atkāpusies no mērķiem, par katru cenu esmu centusies tos sasniegt, tomēr man vienmēr līdzās ir vajadzīgi cilvēki. Priecājos, ka arī tagad man blakus vienmēr ir labi kolēģi, ar kuriem es varu visu pārrunāt, ja vajadzīgs – lūgt padomu.
– Kur rodat idejas?
– Idejas pasākumiem rodas spontāni. No rīta pamostoties, es vēl nezinu, ko darīšu, bet pēc stundas jau esmu visu izdomājusi. Es tāpat kā mana mamma nevaru nosēdēt uz vietas. Man visu laiku gribas pasākumos kaut ko jaunu, nebijušu, diemžēl jārēķinās ar finansiālajām iespējām. Daudz jauku ideju ir arī maniem draugiem un paziņām, arī pilsētas domes priekšsēdētājam ir daudz radošu ideju, kuras cenšamies īstenot, veidojot dažādus pasākumus. Nesen man piezvanīja Voldemārs Šoriņš un jautāja, vai nevaram kaut ko kopīgi sarīkot Jāņos. Varbūt, ka pamēģināsim, par to vēl jāpadomā.
– Vai esat apmierināta ar savu pašreizējo amatu?
– Darbs uzliek daudz pienākumu, ir ļoti daudz darba, bet es cenšos visu paveikt un izdarīt pēc labākās sirdsapziņas. Tomēr ir sarežģīti, piemēram, ja 9.00 kāda tikšanās saistīta ar sporta dzīvi, 10.30 jau nākamā – par izglītību, tad vēl sanāksme kultūras iestāžu vadītājiem par Pilsētas svētku un citu pasākumu rīkošanu….
Viss griežas kā karuselī, jāspēj pārorientēties un visu padarīt. Cilvēkiem no malas ir grūti izvērtēt, cik daudz darāmā ir šajās pilsētai svarīgajās jomās – kultūrā, sportā un izglītībā. Vienīgais negatīvais šajā darbā, manuprāt, ir tas, ka cilvēkam, kas visu organizē, vienmēr visvairāk pārmet. Bet es to saprotu – jo, cik ir cilvēku, tik ir interešu un vēlmju. Nevar izpatikt katram, bet cenšos, lai pilsētas domes rīkotie pasākumi patiktu, mēģinu piedāvāt tos dažādus.
– Vai nav bijusi vēlēšanās darīt kaut ko pavisam atšķirīgu?
– Es zinu, ka nekad dzīvē nevarētu strādāt par grāmatvedi vai ekonomisti. Esmu mācījusies grāmatvedības kursos, bet mani tas nesaistīja.
Man vienmēr gribas, lai visiem ir labi. Divus gadus nostrādājot domē, esmu sapratusi, ka Alūksnē esmu gandrīz vienīgais cilvēks, kam nekad nav lielo Pilsētas svētku un citu pasākumu. Atnākot uz pasākumu, vienīgā doma ir par to, vai viss ir savā vietā un padarīts. Pasākuma noslēgumā atviegloti uzelpoju. Spriežot pēc cilvēku apmeklētības, pasākums izdevās. Organizējot pasākumus, telefona zvani, lai saskaņotu organizatoriskos jautājumus, sākas jau agri no rīta un beidzas vēlu vakarā, citreiz pat pusnaktī. Gribas pateikties cilvēkiem, ar ko kopā strādāju, par sapratni, atbalstu. Man patīk, ka katrs izdara savu darbu, un mēs kopā varam priecāties par rezultātu.
– Jūs varētu aiziet no Alūksnes?
– Nenoliedzu, šāda doma man ir bijusi. Manā ekstrēmajā un nemierpilnajā dzīvē viss ir iespējams. Pašlaik esmu Alūksnē, tomēr iespējams, ka kādreiz varētu mainīt dzīvesvietu.
– Kā relaksējaties?
– Man ir daudz paziņu gandrīz visās Latvijas vietās, ar viņiem vienmēr var kopīgi atpūsties. Reizēm dodos pie dabas. Tā ir laba atpūta. Šad tad paslēpoju Mežinieku sporta bāzē. Pagājušajā gadā kopā ar kolēģi Gunitu bijām aizrāvušās ar kalnu slēpošanu. Man patīk apmeklēt teātri un kino. Reizēm uznāk vēlēšanās nedarīt pilnīgi neko, bet tas ir tikai uz pāris stundām. Es nevaru ilgi uzturēties dzīvoklī. Es daudz labprātāk dodos pie dabas vai sēžos savā auto, uzgriežu skaļu mūziku un braucu. Ļoti patīk braukt ar mašīnu. Patīk arī ceļot. Neesmu apceļojusi tikai tālos kontinentus – Ameriku un Austrāliju, citur, izņemot Franciju un Spāniju, ir pabūts.
– Kā raksturojat sevi?
– Hmm… Esmu dzirdējusi no kolēģiem daudz un dažādus raksturojumus par sevi, bet tie ir labestīgi pēc nozīmes. Jā, es esmu spontāna, lēmumus pieņemu ātri. Kad lēmums ir pieņemts, daru visu, lai to īstenotu. Esmu nedaudz haotiska. Izlasīju, ka vārds “Iveta” nozīmē haosa un jūras dieviete. Mana daba to pilnībā apliecina. Rakstura iezīmes man noteikti palīdz, citādi es dzīvē nebūtu daudz ko īstenojusi.
– Kas jums ir svarīgāks – ģimene vai darbs?
– Es nevaru nodalīt, kas ir primārais. Ģimene, bērni, darbs – tas viss ir nedalāms, cits citam pakārtots. Mūsdienās ģimene bez darba nevar eksistēt. Man gribas, lai man apkārt ir mīļi, labi cilvēki, jaukas attiecības, sapratne. Tas stimulē darboties, tad rodas jaunas idejas un spēks, lai tās realizētu. Šobrīd esmu nostabilizējusi savu dzīvi. Man ir svarīgas tuvākā cilvēka domas gan darbā, gan ikdienā. Tas man dod miera sajūtu un spēku turpmākajiem darbiem. Tomēr godīgi jāsaka, ka es nevarētu no visa atteikties ģimenes dēļ. Es nespētu. Mani tuvākie cilvēki to saprot.
Man ir svarīga artava, ko es varu dot sabiedrībai, kā arī manis pašas izaugsme. Kad mācījos maģistratūrā, maģistra darbu rakstīju pa naktīm, bet zināju, ka man tas ir jāizdara, ka tas ir pašas, nevis kāda cita dēļ. Es cenšos visu apvienot. Man patīk Latvijas prezidentes dzīvesveids un attieksme pret ģimeni. Es necenšos viņai līdzināties, jo uzskatu, ka katrs cilvēks ir personība. Es nekad neesmu gribējusi, kādam līdzināties, tādā veidā iespējams pazaudēt sevi, bet tāda, kā es, esmu tikai viena pasaulē. Mēs, katrs cilvēks, darām savu darbu, katrs esam savā vietā un cits bez cita nevaram iztikt, vai tas ir sētnieks, vai ministrs. Reizēm domāju, ka līdzinos mammai, jo arī viņa vienmēr centās visu paspēt, visu organizēt, bet mēs ar brāļiem augām patstāvīgi. Arī mani bērni ir auguši tāpat. Es cenšos visu apvienot, lai varētu visu maksimāli paspēt.
– Vai bērni nav sūdzējušies par uzmanības trūkumu?
– Šis ir sāpīgs jautājums. No vecākās meitas, kad viņai bija 20 gadi, saņēmu pārmetumu, ka manis bieži vien nav bijis klāt, kad gribējās ar kādu parunāt. Bet esmu viņiem uzdevusi jautājumu, vai viņi gribētu, lai es būtu mājās un aprūpētu viņus. Viņi atbalsta, lepojas ar mani, grib līdzināties man. Priecājos, ka vecākā meita ir izvēlējusies skolotājas profesiju, dēls ir talantīgs telpu dizaineris, bet jaunākā meita ir pilnīga mana kopija. Ja viņa kaut ko vēlas, viņa to sasniedz, jaunākais dēls arī ir apņēmīgs un ļoti patstāvīgs.
– Vai nešķiet, ka 24 stundas diennaktī ir par maz, lai visu paveiktu?
– Tā man bieži licies. Gribas padarīt daudz vairāk, bet tagad visu uztveru reāli, jo daudzu cilvēku, kas bijuši fanātiķi savā darbā, čakli un aktīvi darbojušies, vairs nav. Tāda bija Jaunlaicenes skolas direktore Zaiga Meistere.
Pārdzīvoju arī sava radinieka – jaunā basketbolista Raimonda Jumiķa – nāvi. Tas man liek padomāt un nedaudz piezemēties. Lai kā tu skriesi, visu nekad nepagūsi, jo dzīve ir tikai viena.
– Ko vēl dzīvē gribat sasniegt?
– Man ir daudz ideju, tās centīšos realizēt, bet esmu iedomājusies, ka nākotnē ir jāpabeidz doktorantūra, lai pensijas gados varētu studentiem lasīt lekcijas.
– Esat apmierināta ar savu dzīvi?
– Jā. Esmu pateicīga visiem cilvēkiem, ar ko esmu bijusi un esmu kopā. Vienīgais, ko nespēju saprast, kāpēc tad, kad dzīvē kaut kas mainās, ir maz cilvēku, kas atceras labo, ko esi viņiem darījis. Cilvēkus uzmanīgi vērtēju. Ir palikuši paši tuvākie un labākie draugi. Nevaru iztikt bez saviem brāļiem Ivara un Inta, lai arī kādreiz esam kašķējušies, tomēr viņi man ir vissuperīgākie. Un, protams, mana mamma, kura mani vienmēr atbalsta, uzmundrina, saprot. Arī tētim ir liela nozīme manā dzīvē. Man ir jauka, notikumiem un piedzīvojumiem bagāta dzīve. Kopumā esmu apmierināta ar to, jo tai tādai bija jābūt.
Esmu optimiste. Pesimisms parādās tajās reizēs, kad sāku daudz domāt, salikt visu pa plauktiņiem. Saprotu, ka esmu zobratiņš lielajā pulksteņa mehānismā un visu laiku nepārtraukti jādarbojas, citādi pulkstenis var apstāties.
