Sirsnīgi uzsmaidījis Imandrai un pieklājīgi pateicis “arlabvakaru!” bārmenei, Olafs gandrīz teciņus izmetās pa durvīm.
52.
Sirsnīgi uzsmaidījis Imandrai un pieklājīgi pateicis “arlabvakaru!” bārmenei, Olafs gandrīz teciņus izmetās pa durvīm. Lai gan nebija noticis nekas īpašs, tomēr vīrietim šķita, ka dzīslās ieplūst jauna dzīvība. Pat tad, ja šī iepazīšanās beigās izrādītos tikai nenozīmīgs flirts, kas apdziest jau pēc dažām tikšanās reizēm, tomēr tā deva cerību, ka arī laukos dzīvei ir savs straujums un azarts.
Satrauktās sirds pukstos ieklausīdamies, Olafs pat nepamanīja, kā zem kājām nozuda tie pieci kilometri, kas “Rateniekus” šķīra no pagasta centra. Ar vilka apetīti notiesājis plīts ierē mātes gādīgi noglabāto vakariņu tiesu, viņš klusītēm apgūlās līdzās dziļā miegā iegrimušajai Lanai. Prāts bija tik līksms, ka vīrietis nespēja dusmoties pat uz viņu. Tobrīd Olafu vispār neinteresēja nekas, kas saistīja ar reālo dzīvi. Viņš atkal jutās neprātīgu cerību pārpilns…
Taču Olafs nebija vienīgais “Ratenieku” mājās, kurš tonakt nespēja iemigt. Turpat aiz sienas savās cisās grozījās arī Ints. Taču būtu maldīgi domāt, ka jaunajam vīrietim nedeva mieru bažas par sievas veselību vai pārdomas par to, kā tālāk veidot savu ģimenes dzīvi. Nē, arī viņu nodarbināja domas par aizvadītajā vakarā piedzīvoto.
Inta piedzīvojums bija sācies līdz ar tīkamo labsajūtu, ko radīja makā čaukstoša nauda. Tobrīd vīrietis jutās tik laimīgs, ka vienkārši nespēja savā priekā nedalīties ar citiem. Tāpēc, pirms doties mājup, viņš iegriezās veikalā. Neko daudz gan atļauties nevarēja, tomēr līdz ar maizi, sviestu un prāvu gabalu desas, lika iesvērt pārsimts gramus konfekšu un pieskaitīt pirkumam vienu šokolādi. Tad padomāja un, smagi nopūties, nopirka arī divas paciņas cigarešu. Ar šādiem pirkumiem kabatā ceļš zušus pazuda zem vīrieša kājām.
Bērniem konfektes Ints izdalīja, tikko pār slieksni pārkāpis. Ar labpatiku viņš noraudzījās, kā skuķi ķēra, lupināja vaļā papīrīšus, kāri koda un sūkāja sīvi saldo, cieti savārīto krējuma masu. Dažas konfektes pasniedza arī mātei. Tā gan sākumā atvairījās, sak, zobu jau vairs nav, tāpat nevarēs sagremot. Beidzot tomēr paņēma un noglabāja kabatā. Ints skaidri zināja, ka vēlāk kārums tāpat tiks izdalīts meitenēm. Šokolādi no kabatām ārā vilka tikai tad, kad saime, vakariņas paēdusi, jau bija apgūlusi un Lana viena virtuvē mazgāja traukus.
– Uzmini, kas man te ir? – vīrietis jautāja, roku pie kabatas piesizdams.
Lana tūdaļ pazina patīkamo, taču sen nedzirdēto sudraba ietinamā papīra čaukstoņu.
– Šokolāde? – viņa izbrīnīta izsaucās. Tad prātīgi aizrādīja:
– Nevajadzēja jau nu tādiem niekiem naudu tērēt.
– Es nopirku tev… Man šodien ir tik neizsakāmi priecīgs prāts. Gribējās, lai arī tu kaut daļiņu no šī prieka sajūti…, – vīrietis nomurmināja, pēkšņi pats par savu uzdrīkstēšanos izbijies. Lana taču varēja apvainoties.
