Nesen ar kādu cilvēku runājām par piedošanu. Par piedošanu sev un citiem cilvēkiem.
Nesen ar kādu cilvēku runājām par piedošanu. Par piedošanu sev un citiem cilvēkiem. Līdz šim nebiju apjautusi, cik dziļa jēga ir šim četrām zilbēm rakstāmajam vārdam. Vārdam, ko ikdienā izrunā tūkstošiem lūpu. Vārdam, kam nav vajadzīgs skaidrojums svešvārdu un pareizrakstības vārdnīcā.
“Vai tu spēj piedot?” sarunbiedrs vaicāja. Nesteidzos ar atbildi. Drosmīgi paslēpusies aiz pašaizstāvības vairoga, virknēju vārdus, sakot, ka neprotu turēt ļaunu prātu, ka nekad neatriebjos pāridarītājam, ka piedodu pat tad, kad varbūt to nevajadzētu darīt.
“Vai tev ir tiesības būt tik pašpārliecinātai, apgalvojot, ka visiem visu esi piedevusi?” kā precīzi mērķēta bulta sekoja nākamais jautājums. “Bet es taču nebaidos pateikt šo vārdu,” ietiepos.
“Vai zini, ka ar prātu ir vieglāk piedot nekā ar sirdi? Prāts mīl vārdus, bet sirdij tie nav vajadzīgi. Tu skaļi saki, ka es tev piedodu. Tev šķiet, ka ar to pietiek. Tu turpini dzīvot, mierinot sevi ar piedošanas plāksteri, bet atliek satikt pāridarītāju, lai tu visu atcerētos. Kur tad ir tava piedošana? Kāpēc tad tu centies no šī cilvēka izvairīties, izliekoties, ka viņu nepamani, kāpēc nepieej klāt un skopojies ar labu vārdu? Pasaki, ko vērta ir iedomātā prāta piedošana? Tā ir kā čaula, kam zudis kodols.”
Klusēju. Nezināju, ko atbildēt. Sapratu – viņam taisnība, bet baidījos to atzīt. Varbūt centos izlikties, ka esmu labāka nekā patiesībā?
“Padomā par savu māti! Tu noteikti atcerēsies gadījumus, kad tev šķita, ka viņa tevi nesaprot, ka rīkojas pretēji tavām vēlmēm, ka aizliedz pasniegties pēc tā, ko esi iekārojusi vairāk par visu pasaulē. Tobrīd tu dusmojies, metot mātei sejā aizvainojuma pilnus vārdus, pārmetot, ka viņai nav tiesību tā rīkoties. Tagad, kad ir pagājuši daudzi gadi, tu man saki, ka esi mātei visu piedevusi, ka izproti viņas rīcību. Tomēr atceries, ka starp prāta un dvēseles piedošanu ir tik tikko saredzama robeža. Ja tu saki mātei, ka viņu mīli, tad izjūti šos vārdus ar sirdi, tie nevar skanēt tikai tāpēc, ka tā vajag.”
Klausījos runātāja vārdos un sapratu, cik garāmskrejoša līdz šim bijusi mana piedošana. Cik viegli esmu izrunājusi vārdus “Lūdzu, piedod!”. Brīnos, ka arī cilvēkiem ir pieticis ar šo pieklājības frāzi. Cik vienkārši un ērti ir bijis dzīvot līdz šim.
“Es vēlos piedot citādāk! Lai manu no sirds nākušo piedošanu arī otrs cilvēks sajūt ar sirdi,” teicu apņēmības pilna.
“Priecājos par tavu apņēmību. Tikai tagad piedod pati sev, ka līdz šim esi rīkojusies prāta, nevis sirds vadīta,” piebilda mans sarunbiedrs.
No šodienas es ļauju vaļu savai sirdij. Vairāk par visu vēlos, lai to sadzird.
