Viņš mazliet atdzīvojās vienīgi tad, kad Jāzeps, tuvāk paliecies, iečukstēja: – Šovakar pirms prombraukšanas neaizmirsti man atgādināt. Iedošu tev kādu gabalu gaļas, auksto gaļu, vēl šo to.
40.
Viņš mazliet atdzīvojās vienīgi tad, kad Jāzeps, tuvāk paliecies, iečukstēja: – Šovakar pirms prombraukšanas neaizmirsti man atgādināt. Iedošu tev kādu gabalu gaļas, auksto gaļu, vēl šo to. Taisni jābrīnās, kā jūs tur tai pilsētā varat iztikt! Jau mums laukos, kur pašiem sava cūka un govs, reizēm ir kā ir, bet jums…, – un viņš daudznozīmīgi pašūpoja galvu.
Anete klausījās vīriešu pļāpāšanā, ne vārda neteikusi un lūpu uzmetusi. Viņas seja nepārprotami vēstīja: “Es šeit esmu tikai uz īsu mirkli. Kā tikai varēsim, tūdaļ brauksim projām.”
Neveiklība, kas līdz ar pirmajiem viesiem bija ienākusi mājās, pagaisa, kad durvīs parādījās kaimiņu Harija un Intas apaļās un atklātā smaidā starojošās sejas. Tūdaļ aiz viņiem pār slieksni pārvēlās arī otri kaimiņi – Līvija un Jānis. Inta nesa milzīgu pašas ceptu torti, Harijs savā lāča ķepā žņaudzīja sīvā pudeli. Līvija vārīgi turēja piecas tumšsarkanas rozes vai metru garos kātos, bet Jānis stiepa milzīgu spīdīgā papīrā ietītu kasti.
– Kur tad gaviļniece? Ko nenāk saņemt viesus, – sveiciena vietā uzsauca mudīgā Līvija.
– Teku jau, teku, – priecīgi atsaucās Lonija un izsteidzās no viesistabas koridorā viesiem pretim.
– Mēs tā padomājām, ka kopā nākt tomēr jautrāk. Un durvis mazāk dilst, ja ar vienu rāvienu istabā ieveļas četri, – pasmējās Harijs, apkampa un skaļi noskūpstīja Loniju, bet Jāzepam iespieda saujā pudeli.
– Še nu, mīļā, pati visu dienu cepu, – Līvija sniedz Lonijai torti. Tad spējā jūtu uzplūdā apkampa viņu un noskūpstīja uz abiem vaigiem.
– Jā, māsiņ, tie gadi skrien pārāk ātri, – Lonija nomurmināja. Acīs iemirdzējās asaras.
– Beidzat nu, sievieši, šmaukstināties un pinkšķēt. Šodien tak ir lustīga padarīšana, – aizrādīja Jānis, kuram kaste sāka kļūt par smagu.
– Še, kaimiņien, apskati, vai tev tāda manta maz der, – viņš teica, sniegdams dāvanu Lonijai. Tad grūda roku kabatā, izvilka sarkanu liķiera pudeli un atdeva Jāzepam.
– Tas namatēvam, lai protas, ko vajag ciemiņiem, – Harijs mēļoja.
– Paldies, paldies, – smīnēdams savu neizdabināmo smīnu, atrauca Jāzeps un novietoja abas saņemtās pudeles uz istabas stūrī speciāli dāvanām ierīkota, balta linu galdauta apklāta galdiņa.
– Vai die, nevajadzēja jau tik lepni, – priecīgi satraukta smējās Lonija.
Tā kā visus mājiniekus ieinteresēja, kas tik lielā kastē varētu būt iekšā, tad dāvanu tūdaļ vajadzēja izsaiņot. Kamēr Lonija knibinājās ap ciešajām lentēm, ar kurām dāvana bija pārsieta, tikmēr Jāzeps izdalīja pirmo glāzīti liķiera. Kaimiņi dzēra labprāt, novēlēdami gaviļniecei stipru veselību. Nesmādēja arī Edmonts un Tija. Vienīgi Anete atkal viebās. Paņēmusi mutē mazu malciņu, viņa ilgi čāpstināja lūpas, it kā būtu iedzērusi kādu indi. Beidzot ar lielām pūlēm glāzīti iztukšoja arī viņa. Margotam tēvs nemaz nepiedāvāja, jo tāpat zināja, ka dievbijīgais dēls atteiksies.
Nočaukstēja vizošais papīrs, un visu skatieniem pavērās puķēm rotāta servīze.
– Vai, mīlīši, cik skaista, – neviltotā sajūsmā izsaucās Lonija. Tīksminādamās par trauku patīkamo formu un austrumnieciskā raksta savdabīgo krāsu salikumu, viņa citu pēc cita izcēla un novietoja uz dāvanu galda visas komplekta sastāvdaļas.
– Brīnišķīga, – viņa vēlreiz atkārtoja, draugu dāvanai mīlīgu skatienu pārlaizdama.
– Patiešām lieliska. Protams, mēs izvēlējāmies skaistāko no tā, kas veikalā bija. Tomēr nebijām cerējuši, ka šī servīze tik labi iederēsies tavās mājās, – Lonijai piebalsoja Līvija, kurai arī drīzumā bija nozīmīga jubileja svinama.
– Vēlreiz simtu paldies, – ar asarām acīs pateicās Lonija. – Bet nu gan visi pie galda, citādi Tijas gardumi sāk jau atdzist, – viņa skubināja.
– Pag, mums arī tev kas sakāms, – sarosījās Edmonds un Anete. Viņi ne tuvumā nebija tik izšķērdīgi kā sirsnības pārpilnie kaimiņi, tāpēc pasniedza audžumātei trīs tumšsarkanas neļķes un fotoalbumu.
Nebija visi vēl kā nākas buljonu pastrēbuši, kad pie durvīm atkal klauvēja. Jāzeps steidza atvērt, taču durvis jau pašas vērās, un pār slieksni ievēlās visa “Ratenieku” saime. “Visi pilnā sastāvā. Pat skuķus nav aizmirsuši,” pie sevis īgni nodomāja Lonija. Taču dusmoties nebija laika.
– Kur tad mūsu dārgā gaviļniece? – sauca Olafs, acīm Loniju meklēdams. Pamanījis, mīlīgi apņēma mātes māsu ap pleciem, noskūpstīja uz abiem vaigiem un iespieda rokās trīs sarkanas neļķes.
– Lai tev, mammīt, stipra veselība, – novēlēja Ints, paspieda jubilārei roku un pasniedza vēl trīs sarkanas neļķes. Tad nāca mazās, kniksēja, teica skanīgi “Lūdzu” un atkal pasniedza pa sarkanam ziedam.
