Cilvēks, ģimene, cilts un tauta gadu simteņiem bijušas vērtības. Tās gan saasinājušās laikmeta griežos un asimilācijas draudos.
Cilvēks, ģimene, cilts un tauta gadu simteņiem bijušas vērtības. Tās gan saasinājušās laikmeta griežos un asimilācijas draudos.
Atšķirīgs bijis baltu – Lietuvas un Latvijas tautu liktenis: Liellietuvas un Lietuvas kunigaiši lielākoties gājuši kopā ar tautu. Pat nacionālkomunists Snečkus bijis cienījams savējais lielajā “kopdzimtenē”. Turpretī latviešiem šajā ziņā nav laimējies. Pelše un Voss savā mankurtismā aizmirsuši pat latviešu valodu.
Astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito gadu sākumā vadzis lūzt. Tautu atmoda. Baltijas ceļš: Latvija, Lietuva, Igaunija. Miljoniem cilvēku sadodas rokās pāri visai Baltijai. Tautas fronte. Mirdz prieka asaras, kad drosminieki ceļ mastos sarkanbaltsarkanos karogus. Simtiem cilvēku pulcējas pie Pils arī Alūksnē, kad Uldis Ozols paceļ karogu Pils tornī. Pret to ir interfronte – cilvēki naida izķēmotām sejām trako. Tautas fronte ugunskuru un pārliecības gaismā stājas uz barikādēm. Pirmais OMON trieciens gatavots ķēdes vājākajam posmam Latvijai, kas visvairāk atšķaidīta ar cittautiešiem. Bet tad Lietuvā sastrīdas “kunigaiši” – Landsberģis ar Prunskieni. Nu “inter” ir īstais laiks, 13.janvārī pirmais lielais slaktiņš Lietuvā, bet Lietuva ir ciets rieksts, pateicoties Snečkusam, te ir vismazāk cittautiešu. Latvieši saliedējas. Īsā laikā Rīgā izveido barikādes ar desmitiem tūkstošiem aizstāvju. Sarūk liekulība, valda pārliecība. Būt vai nebūt?
OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai. To pārraida televīzija un radio, informējot pasauli. Tonakt pošos uz Rīgu, lai būtu kopā ar savējiem. Rīta stunda Bastejkalnā. Palejā mazs koka tiltiņš. Blakus asinspalts. Lode raidīta kinooperatoram Andrim Slapiņam. Visbīstamākā taču ir patiesība. Andris mirst Doma baznīcā, mediķu brigāde viņu vairs nevar glābt. Lode paslepen, bet mērķtiecīgi raidīta mugurā. Upuri vēl un vēl. Pazīstams rokraksts – “inter”…
Kad latviešu tauta pēc 12 gadiem nobalsojusi par iestāšanos Eiropas Savienībā, kāds “svēts varasvīrs” mēģina gāzt valdību, lai radītu jukas valstī. Einars Repše saka: “Tas ir dunča dūriens mugurā.” Kādas pazīstamas žurnālistes seja mirdz laimē. Vai tiešām?… Sakritība? It kā pazīstams rokraksts. (Pasargi, Dievs, mani no draugiem, ar ienaidniekiem es pats tikšu galā.)
Kopā ar mazdēlu apmeklējam Vecrīgu. Ielās dzelzsbetona konstrukcijas, lieljaudas traktori un automašīnas ar grants, akmeņu un baļķu kravām, pārdomāti izvietotas, lai izvairītos no masveida uzbrukumiem, bet ietu cilvēks pret cilvēku. Pie Augstākās Padomes sardzē spēcīgi vīri – lielākoties cīkstoņi, svarcēlāji un lauku stiprinieki. Veram Doma baznīcas durvis. Klusums. Andra Slapiņa gars it kā dzīvs. Medicīnas māsa sniedz tasi siltas tējas manam vienpadsmitgadīgajam mazdēlam Artūram un piebilst: “Dzer, puisīt, tu esi nosalis!”
Ejam pie ugunskuriem. Rīgu sargā ne vien pilsētnieki, bet arī lauku ļaudis no Vidzemes, Latgales, Kurzemes, Zemgales. Esmu nolēmis nakti palikt kopā ar viņiem. Pavadu mazdēlu līdz tramvaja pieturai un saku: “Brauc mājās, būšu atpakaļ rīt no rīta!”
Ziemas diena ir īsa. Eju sildīties pie ugunskuriem. Nāk pilsētnieki, uzrunā sargus. Nāk strādnieki, pensionāri, inteliģence. Pie kāda ugunskura ieradušies aktieri pēc teātra izrādes. Viņu vidū arī Uldis Dumpis. (Par kuru pēc 12 gadiem lielajā jubilejā uzrakstīta grāmata ar portretu un divām veclaiku pistolēm rokās uz vāka. Tā pats esot vēlējies, jo bijis uz barikādēm.)
Prieka brīžos cilvēki pie ugunskuriem čalo, smej, bet tonakt cilvēki klusi, tikai šad tad apmainās domām. Pie liela ugunskura divi vīri piemet malkas šķilas. Abi – Zemgales traktoristi. Viens sirms večuks. Visu mūžu braucis ar kāpurķēžu traktoriem, kamēr dzirde pasliktinājusies. Kara laiks pārlaists leģionā, bijis Kurzemes katlā un Sibīrijā. Arī uz barikādēm. Pie mums atnāk divas pusmūža rīdzinieces. Groziņā termoss ar karstu tēju un sviestmaizēm. Nē, neesot bail tumšajās ielās. Dīvaina pārvērtība cilvēkiem kritiskā brīdī – bailes atkāpušās. Kas būs, kā būs?
Neesmu bijis cīnītājs uz barikādēm ugunskuru gaismā. Pavadīta tikai viena diennakts kopā ar Dzimtenes aizstāvjiem, tomēr tas laika sprīdis dziļi iespiedies atmiņā. Par barikādēm esmu runājis ar daudziem cilvēkiem. Daži kritiskos brīžos atkal ar mieru iet uz barikādēm, daži ne, jo tautai daudz nodarīts pāri negodīgu cilvēku varaskāres, mantkārības un nodevības dēļ. No tās cietuši arī lietuvieši savā zemē. Viņi gan drosmīgi ņem nodevīgo Paksu aiz krāgas un atzīst, ka to, ko nav spējuši krievu tanki, spējusi krievu nauda. Vēl gan nav zināms, cik nodevīgo “paksu” darbojas Latvijā?
