Mēs mīlam šo valsti, mēs dievinām šo valdību. Tā saprot, ka tauta dzīvo trūkumā, ka vajag taču prasties un paiet solīti pretī, sarūpēt kādu dāvanu.
Mēs mīlam šo valsti, mēs dievinām šo valdību. Tā saprot, ka tauta dzīvo trūkumā, ka vajag taču prasties un paiet solīti pretī, sarūpēt kādu dāvanu. Man vēl un vēl gribas slavēt premjeru, kam pieder sakrālie vārdi: “Nu kā var nesolīt!” Saeima iet vēl tālāk – nesola, bet rīkojas. Ak, mūsu brīnumdare! Saņēmām mēs gadumijas dāvanu! Un kādu vēl saņēmām! Lai slavēta Saeima, lai Dievs dod tai ilgu mūžu un labu veselību!
Kā aklai vistai grauds mums, trūkumcietējiem, gluži vai no gaisa nokrita pērngad nogalē steidzamā kārtā pieņemtās izmaiņas Krimināllikumā. Rezultātā pirmajās divās janvāra nedēļās (diemžēl šodien vairs ne) bija atcelts sods par sīkajām zādzībām (līdz 80 latiem). Nu pareizi vien bija un nevajadzēja neko tur mainīt! Kas tās par zādzībām… līdz 80 latiem? Tas taču ir izsmiekls! Un par to lai vēl sodītu? Par 80 latiem jau var apmierināt tikai, kā sacīt jāsaka, neatliekamās vajadzības. Nu ko var nozagt par 80 latiem? Nu neko. Lielākais – sivēnu, teļu. Šķirnes suni nevar. Nu velosipēdu var, bet ne augstākā labuma. Šņabi, dabiski, var, pārtiku.
Kā jau visi godīgi trūkumcietēji, es…, hm, pārteicos,… mans draugs Toļiks arī pagājušās divas nedēļas ir dzīvojis zili zaļi. Viņš, ziniet, likumdošanai seko, viņš man tāds politiski aktīvs. Ne tikai televīziju skatās, pat avīzes lasa! Tad nu Toļa siroja pa veikaliem… Nudien, viņš pats man stāstīja! Ieiet vienā pašapkalpošanās veikalā, paņem maizes kukuli, otrā – šņabja pudeli, trešajā – konservu bundžu. Nu nav jau daudz mums to pašapkalpošanās bodīšu. Ziniet, kā ma… tam Toļam bija jānomokās šitajos nejaukajos laika apstākļos, kad sniegs, aukstums un slidenas ielas! Šurpu turpu viņš staigāja pa pilsētu, bodes ķemmēdams. Kur roka pēc cigarešu paciņas nejauši pastiepās, kur tualetes papīrs pie pirkstiem pielipa, kur zobu pasta. Kā sacīt jāsaka, ne jau tikai par sevi vien Toļiks domāja, bet par visu ģimeni! Lielākais ķēriens Toļam bija jauns zābaku pāris. Viņš aizgāja, piemērīja. Vecos apavus atstāja plauktā un izgāja no veikala jaunajos. Jūs domājat – viņš ne ar ko neriskēja? Nu kā lai to ņem. Bet nervu šūnas taču neatjaunojas! Šito stresu, kā sacīja Toļiks, to viņš nenovēlētu pat savam ļaunākajam ienaidniekam. Pat man ne. Un es jau gan arī nespētu to izturēt. Protams, kad Toļa mani pacienāja ar riska ceļā iegūto šņabi, es nespēju atteikties.
Toļiks teica, ka divos veikalos tomēr esot pieķerts. Vienā vietā viņš bija paņēmis zeķu pāri, bet otrā – kaķu barību. Necilvēcīgie pārdevēji, es jums teikšu. Saeima var tautai paieties pretī, bet viņi ni un ni. Ignorē valdības politiku! Es teiktu, ka tā ir necieņa pret valsti! Nu izsauca policiju, uzrakstīja protokolus. Nu un tad? Toļiku attaisnos! Ha, ha… Vārdu sakot – žēl, ka laimes mirklis bija tik īss – tikai divas nedēļas. Bet neskumsim, gaidīsim jaunus pārsteigumus no mūsu brīnumdares Saeimas!
