34. – Bārmene nedrīkst būt tik kautrīga, citādi aizbaidīs visus klientus. Ko, vai to tu gribi? Izputināt manas mīļās Imandras uzņēmumu, – vīrietis jautāja un izplūda skaļos iereibuša cilvēka smieklos.
34.
– Bārmene nedrīkst būt tik kautrīga, citādi aizbaidīs visus klientus. Ko, vai to tu gribi? Izputināt manas mīļās Imandras uzņēmumu, – vīrietis jautāja un izplūda skaļos iereibuša cilvēka smieklos. Viņam pašam teiktais šķita izsmalcināta asprātība.
Nespēdama ātrumā sagudrot pieklājīgu, taču arī pietiekami dzēlīgu atbildi, meitene pietvīka vēl vairāk. Taču viņa atviegloti uzelpoja, kad noklaudzēja ārdurvis un telpā steidzīgā gaitā ienāca sieviete vidējos gados. Viņa bija tikai galvas tiesu īsāka par Kasparu. Augums apskaužami slaids, taču ar vāji izteiktiem sievišķiem dotumiem. Mati gaišdzelteni, īsi apgriezti un virs labās auss atsprausti ar brūnu kaula sprādzi kā kādam skolas skuķim. Uzacis slaidi izliektas, itin kā sieviete par kaut ko brīnītos. Mazais, uz augšu uzrautais deguntelis un sārtas, it kā uz svilpošanu savilktās lūpas piešķīra sejai kaprīzu izskatu.
– Ak, Kaspars atkal pie mums iegriezies! – viņa smaidot isaucās, tikko slieksni pārkāpusi.
Vīrietis atkal nočāpstināja lūpas un, padevībā kusdams, atķiķināja:
– Protams. Man nudien vēl nav izdevies atrast feināku vietu kā šī!
– Nu gan tu mānies. Tev tak Irēnīte mājās. Vai tad pie viņas nav labi? – sieviete smējās, vīrietim līdzās nostādamās un viņu aiz elkoņa viegli sapurinādama. Tā vien likās, ka viņa pat gluži labi zina atbildi, taču vēlas to dzirdēt no vīrieša mutes.
Bet Kaspars klusēja. Vienu aci piemiedzis viņš vērās sievietē, smīnēja savu neķītro smīnu un sūca jau trešo kokteili.
– Paklau, tu šovakar esi tāds jocīgs. Vai neienāksi pie manis iedzert tēju, – piedāvāja sieviete, vīrieti aizdomīgi vērojusi.
– Ja tikai tēju vien dosi, tad neiešu, – atcirta Kaspars. Līdz ar izdzerto glāžu skaitu auga arī viņa pašapziņa.
– Beidz muldēt! Saki – jā vai nē, – sieviete atkal iesmējās, atklādama rindu žilbinoši baltu zobu.
– Nu, jā, tak! – mīlīgi nobubunāja vīrietis.
Izteikusi vairākas īsas pavēles bārmenei, sieviete nozuda virtuves durvīs. Kaspars viņai nadzīgi sekoja, pirms aiziešanas tomēr pamanījies iekniebt meitenes īsos bruncīšos tērptajā pēcpusē.
Lai gan kafejnīcas saimniece nebija nekāda skaistule, tomēr viņa tūdaļ saistīja Olafa interesi. Tūkstošiem sieviešu bija vīrietim garām plūdušas, un daudzas no viņām ilgāku vai īsāku laiku pakavējušās spēcīgo roku diezgan nesaudzīgajā tvērienā. Taču tik satraucošas izjūtas, kādas pārņēma Olafu tobrīd, bija spējušas radīt tikai nedaudzas. Kur slēpjas šīs burvības noslēpums? Laikam taču ne sārtajās lūpās un apaļajās krūtīs. Protams, Olafam bija svarīgas arī tās. Taču daudz vairāk viņu iespaidoja pārticības aura, kas kā viegla, zeltaina migliņa klājās pār atsevišķiem cilvēkiem. Tikko redzētajai sievietei šāda aura bija.
