Jaunais gads atnācis, ko atnesis?
* * *
Jaunais gads atnācis,
ko atnesis?
Dienas kā sudraba spoguļus,
Sniegpārslas, kuras kusa un
izkusa –
Par ko tu skumsti?
Par ko es skumstu?
Par ko?
Par sniegpārslām, kuras
neizkusa…
Neprasi
Neprasi pēc baltas ūdensrozes,
Ezers vēl ar ledus vāku kalts.
Arī manā sirdī dīvains tukšums,
Neaizdegas šovakar tur sārts.
Pērnās smilgas ļaujas vēja
skavām,
Baltās pārslas vairās maiguma,
Debesmalā mākoņskrandas
plandās,
Domu silos nejūt svaigumu.
Neprasi pēc zvaigznēm spožām,
Laimes mirkļi ātri gaist.
Tveros es pie dienas spārna,
Vaigi iesāk mulsi kaist.
* * *
Kamēr vien cilvēks dzīvos,
pa pupu debesīs kāps
un mākoņlaivas kopā vāks,
pasaulei cepuri uzliks.
Lai tiek tiem varenajiem,
lai tiek tiem nabagajiem
pa pupai, pa pākstij, pa miziņai
no visa – pa druskai
no pupas, garās mūža pupas.
Mīli sevi
Mīli tuvāko kā sevi pašu,
Mīli sevi ar to pašu.
Kāds iemeta ar sniega piku,
Kāds aizdeva maizes riku,
Katrs mīlēja, kā prata,
Tikai dvēsele palika auksta.
Uzkrita sniegpārsla balta,
Ar plaukstu kāds noglāsta vaigu.
Nav vairs vientulīgu nakšu.
* * *
Tāda maza mākoņu maliņa
gluži kā krēma saliņa
šķīvu uz dzērveņu ķīseļa
piepildīja debesu pamali,
kas kļuva sārta un ļoti kārīga,
kā rozā debesmanna,
ko gādīgas rokas svētdienas
pusdienām kūlušas –
nu auga, pletās, tvīka, tad plīsa
un ziemīgā rītā
piedzima… saule – dimantā tīta.
Ieva Pētersone
