Kā man pietrūkst tavu roku…
* * *
Kā man pietrūkst tavu roku –
Karstu, degošu, kas skauj,
Kā man pietrūkst tavu acu –
Gaišu, pelēku, kas ļauj
Līdz pat dvēs”lei ieskatīties
Tavā būtībā un just
Līdzās sirdi radniecīgu,
Kas ar manu reizē pukst…
Vienā ritmā elpo nakti,
Vienā ritmā rītu tver,
Vienā ritmā saskaroties
Mīlestības vīnu dzer…
Kā man pietrūkst noreibušai
No šī sapņa vēlreiz būt.
Tu tik tālu… Vienmēr tālu…
Bet man sirds tik tuvu jūt…
ANITA GRAUMANE
Ik brīdi
Šodien es spēlēju teātri
kā katru dienu.
Visi domā, ka esmu laimīga,
bet patiesībā – esmu tik viena…
Vakarā vērošu saulrietu
un domās būšu ar tevi,
un neviens neredzēs asaras,
jo tās raudāšu sevī.
Pirms brīža es atļāvos smaidīt,
jo atnāca nedraugi ciemos.
Tiem es asaras nerādu,
bet noslēpju savos smieklos.
Rīt es spēlēšu teātri
kā katru dienu.
Un laimīgi smaidīšu
kā arvienu…
AIVA VIDUCE
* * *
kad atbalsis aizvēju tirgos
kā mānīgus ideālus
es ieaugšu puķuzirnī
lai tiektos pēc līdzsvara tava
un dvēsele mana kāps tornī
un zvaniķim brendiju lies
lai nedzied viņš kopā ar kori
par vēl vienu satikšanos
bet minūtes pulksteni stutē
kā pasaku varoņu tēls
es līdzsvarā tavējā būšu
par puķuzirni ja drīkst
Arvis Dūns
* * *
Tai dziesmai, ko dziedāšu es,
No sapņiem būs melodija,
No zvaigznēm savīti vārdi,
Un spēlēs tos egļu mežs
Uz mēness sidraba stīgām.
Tā dziesma būs – Mīlestība.
Bet atbalss kad atpakaļ nāks-
Vai vīsies kā sapņu vija,
Vai trauksies kā putns ātrs,
Kam saule deg spārnu galos?
Jeb atnesīs atbildi man-
Šai spēlē es nepiedalos!
Un tomēr – tai dziesmai, kas skan,
Izlauzusies no lūpām,
No sapņiem ir melodija
Un spēlē to egļu mežs,
Un zvaigžņotai velvei pāri
Tev raksta, ka mīlu es.
ANITA GRAUMANE
