Kad savulaik “Alūksnes Ziņās” rakstījām par Sindiju Agari un dzejnieces talantu, viņa bija Gaujienas ģimnāzijas audzēkne.
Kad savulaik “Alūksnes Ziņās” rakstījām par Sindiju Agari un dzejnieces talantu, viņa bija Gaujienas ģimnāzijas audzēkne. Klusa un gaiša meitene, kura dzejoļos rakstīja par to, kas viņas dvēselei mudināja atvērties. Ir pagājuši vairāki gadi, Sindijai pašai ir 22 gadi, viņa ir studente un joprojām raksta dzeju.
Sindija šobrīd studē Latvijas Universitātes baltu filologos latviešu un lietuviešu valodu. Latviešu valoda viņai esot tuva kopš bērnības. Viņa atceras, ka bijusi maza meitene, pie mammas bibliotēkā pavadījusi daudz laika un bieži vien gulējusi starp grāmatu plauktiem. Tāpēc tas ir pašsaprotams, kāpēc valoda ir iemīļota un kļuvusi sirdij tuvas. “Kad stājos Universitātē, dokumentus sniedzu arī bibliotekāros un žurnālistos. Visur arī tiku, taču prioritāte man bija baltu filoloģija,” stāsta Sindija.
Interesē tulkotājas darbs
Pērn Sindijai bijusi iespēja studēt Lietuvā – Kauņā un Viļņā, to piedāvājusi studentu apmaiņas programma, par ko viņa jutusies iepriecināta. Viņai tas devis iespēju izvērtēt, ko spēj izdarīt, ieguvusi lielāku pašapziņu.
“Tur mācījās studenti no dažādām pasaules valstīm – no Argentīnas, Vācijas, Japānas, tāpēc neizpalika iepazīšanās, ieguvu jaunus draugus un papildināju zināšanas lietuviešu valodā,” stāsta Sindija.
Tad, kad vēl nebija iemācījusies lietuviešu valodu, licies, ka to būs vieglāk apgūt, taču kļūdījusies. Viņa uzskata, ka lietuviešu valoda, vide un cilvēki ir līdzīgi kā Latvijā.
“Esmu dzirdējusi sakām, ka lietuvieši ir viesmīlīgāki nekā latvieši, taču arī latvieši tādi ir,” pārliecināta viņa. Atgriezusies atpakaļ Latvijā, dabūjusi tulkotājas darbu kādā firmā. Iespējas esot strādāt par latviešu un literatūras skolotāju, muzejos vai izdevniecībās, tomēr Sindija apjautusi, ka vairāk interesējot tulkotājas darbs.
Vajadzīga vientulības deva
Dzīve lielpilsētā, īpaši mācību gads Lietuvā, nenoliedzami izmainījusi arī Sindijas pasaulīgo skatījumu un izpratni par daudzām lietām. Viņa esot konservatīva, tāpēc pārmaiņas nespējot uzreiz pieņemt. Arī piekrist braucienam uz Lietuvu neesot bijis viegli. Sākumā viņai Rīgā esot bijis grūti, taču nu jau esot pieradusi pie izmaiņām.
“Esmu tipisks lauku bērns. Dažreiz mēdz būt, ka viņi kļūst par tipiskiem pilsētniekiem. Ar mani tā gluži nav, mani joprojām velk uz mājām. Labāk jūtos pie dabas un klusumā,” atzīst viņa. Sindijai ikdienas gaitās nepieciešama noteikta vientulības deva.
Sindijas lielā aizraušanās brīvajā laikā ir modernās dejas – valsis, čačača, rumba, ko vēlētos apgūt vēl vairāk. Interesē arī sports – nodarbojas ar volejbolu un galda tenisu, patīk ceļot. Sākusi apgūt ģitārspēli, kas esot sens bērnības sapnis. Kad aizpagājušogad viesojusies Vācijā, apjautusi, ka viņas stihija ir kalni.
“Iespējams, ka man ir vajadzīga brīvība un patīk neierobežots plašums,” atzīst jauniete. Brīvā laika praktiski neesot, taču par to Sindija nesūdzoties. Viņai nepieciešams ar kaut ko būt nodarbinātai. Viņa nezina, kur pēc mācībām augstskolā aizvedīs dzīves ceļš. Viņa labprāt strādātu arī mazpilsētā vai laukos, bet tikai tad, ja tur būtu vērojama attīstība. Sapņo, ka nākotnē būs mīļa un saticīga ģimene, kurā augs bērni.
Izdod bez pašas ziņas
Nepieciešamība izteikt sevi un paust domas radusies pamazām. Pirmais dzejolis Sindijai tapis, mācoties Gaujienas ģimnāzijas 2.vai 3.klasē. Bērnībā fantazējusi stāstus, kuros atainotie notikumi reālajā dzīvē nav iespējami. Nopietnāk dzejai pievērsusies 8.klasē.
“Skolas vadība, pašai nezinot, izdeva manu pirmo un pagaidām vienīgo dzejas grāmatu. Tas man bija pārsteigums. To, skolu absolvējot, saņēmu no skolas dāvinājumā,” atceras Sindija.
Sindijas dzeja ir skumja. Viņai daudzi jautā, kāpēc tā esot pesimistiska. “Visi dzejoļi tādi nav. Un tas nenozīmē, ka mana dzīve ir pesimistiska un tajā ir daudz vientulības. Acīmredzot par šo tēmu man vairāk ir ko teikt,” atklāj Sindija.
Viņa nenoliedz, ka Gaujienas ģimnāzijā esot dzejiskā aura, kas veicinājusi ne tikai viņas, bet arī citu talantu attīstību. Spēcīga ietekme esot arī Gaujienas gleznainajai apkārtnei.
“Arī latviešu literatūras skolotāji šajā skolā veicina rakstīt un uzdrošināties veikumu parādīt citiem,” spriež skolas absolvente.
Jaukas atmiņas viņai saglabājušās par ģimnāziju, īpaši par skolotāju Andreju Puļļu, kas ar sirdi un dvēseli veic savu darbu. Saikne ar skolu neesot zudusi, jo braucot uz to ciemos.
Draugus ātri neiegūst
Sindija sevi uzskata par veiksminieci, jo viņai vienmēr kaut mazdrusciņ veicoties. “Visu laiku finālā esmu nonākusi tur, kur esmu vēlējusies. Tikai sākumā varbūt neesmu sapratusi, ka tā ir tā vieta, kur vēlos būt. To apzinos tikai vēlāk,” atklāj viņa. Sevi raksturo, ka esot kluss cilvēks, vairāk noslēgta, nekā vērsta uz āru. Draugu esot daudz, taču tos viņa neiegūst ātri. Svešā kompānijā reti kad varot uzsākt sarunu.
“Tad, kad mazdrusciņ esmu iepazinusi cilvēkus, kontaktēties ir viegli. Man ir svarīgi, lai cilvēks būtu dabisks, tāds, kāds viņš ir. Simpatizē iekšēji bagāti cilvēki, ne tādi, kuru uzvedība ir uzspēlēta un kuros nekā nav,” uzsver Sindija. Draugos vīlusies neesot un cer, ka tā arī nenotiks. “Tā jau laikam gan nevar nodzīvot, lai kādreiz neviltos. Tāda ir dzīve,” saka viņa.
Ilgojas pēc sniega
Šobrīd Sindijai visvairāk pietrūkstot miega un baltuma. Viņa dzimusi decembrī un ilgojas pēc sniega. Pelēcība nepatīkot, tāpēc viņa alkst pēc ziemas, kad var slēpot un pastaigāties mežā. Arī agra pavasara, kad kokiem plaukst lapas. “Esmu tipiska sieviete, kas, skatoties romantiskas filmas, raud. Es par to nekaunos. Man tas ir svarīgi, īpaši tagad, jo pasaule ir nežēlīga un gribas sevī ilgāk saglabāt kaut ko no bērnības, kad var smieties un raudāt,”saka Sindija.
Visvairāk sāpinot, ka mātes pamet bērnus, kad citur notiek karadarbība. “Reizēm skatos televīziju un domāju, vai kaut kas labs pasaulē arī notiek,” jautā viņa. Sindija vēlas, lai cilvēkiem dzīvē vairāk būtu pozitīvu emociju, lai katrs gribētu izdarīt kaut ko labu. Ja katrs izdarīšot kaut mazdrusciņ ko labu, tad arī pasaule kļūs mazliet labāka.
***
Kaut kur virs mākoņiem
Sirms večuks spēlējas ar likteņiem.
Un izrādās šai vakarā
Viņš domā: “Viens ir lieks.”
Es, tu vai saulriets?
Kas to lai zin…
* * *
Nakts ir tumša,
Man bail
Tevi neredzot,
Garām paiet.
Bet tu saki,
Es esot
Iemīlējusi
Vientulību.
Ko tu zini
Par tumšajām naktīm,
Ko tu zini
Par būšanu vienam.
Tāpēc nepārmet
Klusajiem sapņiem
Biklo okeāntūkstošdaļu
Uz vaiga.
Ko tu zini
Par vientulību…
* * *
Tu man ilgu laiku neraksti,
Nu jā, es jau arī tev ne.
Baloži šoziem pie manis
(Nezin kāpēc) nelido vairs.
Arī sniegs šogad niķojas ļoti,
Bet man tā gribas palidot.
Tikai baltā pasaulē spēju
Atplest spārnus un noticēt.
Noticēt gaidītam brīnumam –
Pastnieka somā atrastai cerībai.
