Kur tad nu es… kas tad nu man… vai nu tāds ierocis no gaisa krīt…, – viņš stomījās. Bet ja nu es pameklētu? – neatlaidās Leščinskis, juzdams, ka vecis ir izsists no līdzsvara.
31.
Kur tad nu es… kas tad nu man… vai nu tāds ierocis no gaisa krīt…, – viņš stomījās.
Bet ja nu es pameklētu? – neatlaidās Leščinskis, juzdams, ka vecis ir izsists no līdzsvara.
Tak meklē! Ja ko atradīsi, es būšu patiesi pārsteigts, – viņš atrauca, pavisam apjucis.
Leščinskim tas divreiz nebija jāsaka. Vienā mirklī viņš jau stāvēja pie istabas durvīm. Vēl viens mirklis, un tās ar skaļu žverkšķi tika atrautas plaši vaļā. Policistā vērās vairāki aizmigloti skatieni. Pie galda klanījās divi gadus trīsdesmit veci puiši no tuvējām kaimiņu mājām, ar kuriem Leščinskim jau ne reizi vien bija iznākušas problēmas. Viņiem līdzās, krēslā atgāzies, līgojās pagastā agrāk neredzēts vīrs pliku pauri un izlūzušiem priekšzobiem. Gultā puszvilņus atlaidusies, policistā neizpratnē raudzījās bāla tumšmate mātes cerībās.
Jautra kompānija, vecais, tev te nolasījusies, – piezīmēja Leščinskis.
Jā, kādi jau tie svētki, tādi arī viesi, – pasmīnēja Vīksna, policistu bažīgi vērodams.
Man gan ir tādas ziņas, ka “Zaķīšos” šādi viesi ir sastopami vai ik dienas, – aizrādīja Leščinskis. Vecais griezīgi iesmējās.
Es nemaz nezināju, ka policisti tik ļoti uzklausa tenkas, – viņš pārmetošā balsī aizrādīja, tomēr balsī jautās satraukums.
Tenkas vai ne tenkas, bet šādām iedzeršanām ir vajadzīga nauda, – Leščinskis kļuva skarbs.
Neraizējieties policista kungs. Pat ne mazākais nieciņš te nav zagts, viss pašu rokām godīgi nopelnīts. Puiši pa dienu palasa mellenītes un gailenītes, pa vakaram tās nodod savāktuvē. Tā arī pie skaidras naudiņas tiekam. Ja kādu nieku iedzeram, tad – tas tak nav nekāds grēks, – vecais vāvuļoja, mēģinādams iemidzināt policista modrību.
Taču Leščinski tik viegli piemuļķot nevarēja. Lai gan aina, kas bija vērojama istabā, ne ar ko īpašu neatšķīrās no citām iedzeršanas vietām, tomēr tajā, gluži tāpat kā virtuvē, trūka pašas būtiskākās detaļas – sīvā alkahola smakas. Nekur nemanīja arī tukšās pudeles un uzkodu traukus, kas ir jautras uzdzīves neatņemama sastāvdaļa. Leščinska praksē tas bija pirmais gadījums, kad iznāk iegriezties tieši narkotiku lietošanas perēklī un tieši tajā brīdī, kad visi slīgst transā. Sapratis, ka viens galā netiks, viņš izņēma no kabatas mobilo telefonu un uzspieda rajona policijas pārvaldes dežuranta numuru.
Puiši, brauciet, man ir problēma, – viņš satraukti ziņoja, tikko pīkstienus klausulē pārtrauca īgna vīrieša balss ar krievisku akcentu. Izstāstījis “Zaķīšu” koordinātes, policijas pilnvarotais noglabāja telefonu azotē. Lai saglabātu kontroli pār situāciju, bija jāvelk laiks, tāpēc Leščinskis ķērās pie nepazīstamo personu personības noskaidrošanas. Par svešo sievieti Vīksna zināja teikt vienīgi to, ka viņa ir “Ratenieku” mantinieces meita Kristiāna.
***
“Ratenieku” vīriešiem beidzot atkal bija darbs. Ints metās tajā ar visu sirdi, par grūtībām un neērtībām nežēlodamies. Viņš cerēja, ka ar centību izdosies nopelnīt iespējami vairāk un noturēties darbā iespējami ilgāku laiku. Olafam gan pietika ar nepilnu nedēļu, lai paziņotu:
Viss, es šajā mērkaķībā vairs nepiedalos!
Nepalīdzēja mātes pierunāšana un sievas asaras. Olafs bija teicis savu vārdu un no tā vairs neatkāpās ne soli. Intam, kurš tomēr bija vīrietis, lai arī pēc dabas pamīksts un sievietēm paklausīgs, viņš paskaidroja:
Es, kurš esmu dejojis slavenā deju kolektīvā, spoži beidzis nodarbinātības dienesta rīkotos kulināru kursus un pašmācības ceļā apguvis celtnieka profesiju tā, ka pat diplomētiem meistariem paliek mutes vaļā, es lai tagad caurām dienām nīkstu caurvējainā šķūnī un par žēlastības grašiem pārkrauju no vienas čupiņas otrā sveķainus dēļus? Nemūžam!
mātes māsas. Taču toreiz viņus uzņēma kā “smalkos” Rīgas radus, un tieši tā – kā kāds īpašs pārcilvēks no pilnīgi citas pasaules – Olafs toreiz arī bija juties.
