Laikā, kad naktis ir vistumšākās no debess gaismas, visspožāk atmirdz eņģelis, kas pa neredzamām kāpnēm devās lejā pie cilvēkiem.
“Laikā, kad naktis ir vistumšākās no debess gaismas, visspožāk atmirdz eņģelis, kas pa neredzamām kāpnēm devās lejā pie cilvēkiem. Rokās viņš nesa degošu sirdi un izvēlējās sev vismazāko un visskaistāko pilsētu, jo tajā pilsētā bija visšaurākās ielas.
Ļaudis jau bija devušies pie miera, un tikai rets aizkavējies gājējs, uzslējis apkakli, steigšus devās mājās, tāpēc neviens klusajā, mazajā pilsētiņā neredzēja savādo viesi. Bet eņģelis – eņģelis gāja un gāja pa klusajām ielām, un rokā viņš turēja degošu sirdi. Visur, kur vien viņš gāja, no sirds sniegā atmirdzēja mazas, sārtas ziedlapiņas. Tās vērās plašumā un lielajā sniega klajumā pēc mirkļa ziedēja simtiem mazu, rožainu ziedu. Bet eņģelis gāja un gāja, līdz bija izgājis cauri mazajai pilsētiņai. Tad eņģelis atskatījās – visa mazā pilsētiņa bija viens liels siržu dārzs.
Kad no rīta ļaudis izgāja pilsētas ielās, tie nesaprašanā skatījās cits citā. Sniega klajums bija pārklāts ar maziem, nosalušiem ziediem. Viņi ņēma rokās šos ziedus, pūta tiem virsū savu silto dvašu, un notika brīnums – viss ziedu klajums atdzīvojās! Baltajā sniegā, cilvēku rokās ziedēja mazi, sārti ziedi. Cilvēki no tā brīža saprata, ka vislielākais spēks ir mīlestībai, jo tikai mīlestībā, noliecoties pār mazāko un vārgāko, ir rodams prieks.”
Šādu pasaku es nesen dzirdēju. Klusajā pārdomu laikā tā lika mirkli apstāties un apsvērt, kas tad ir svarīgākās dzīves vērtības. Un te nu var piekrist, ka svarīgākā cilvēka dzīvē ir mīlestība.
Gribas visiem vēlēt, lai nākamais gads ir veiksmīgs, lai netrūkst prieka brīžu un mazāk ir skumju, vientulības un nomāktības. Gribētos, lai mēs visi esam laimīgi, labestīgi, dāsni un priecīgi. Lai mums netrūkst dienišķās maizes un naudas, lai īstenotu citus sapņus. Lai mums ir stipra veselība, jo pretējā gadījumā neizbēgsim no rūpēm un slikti jutīsimies. Man šķiet, ka laimīgs ir tas cilvēks, kurš mīl un tiek mīlēts, kuram ir stipra veselība, tādēļ gribas to novēlēt arī citiem.
Reizēm mēs nepamanām mīlestības brīnumu, lai gan tas ir turpat līdzās. Tas neslēpjas, vienkārši daži to negrib atzīt un ieraudzīt. Bet vajag, vajag to izdarīt! Jo viena pagale taču nedeg, tā dziest un nīkuļo. Un ja nu neizdodas, tad lai mīlestību jaunajā gadā visai turpmākajai dzīvei jums atnes eņģelis. Viņa degošās sirds mīlestība ir neizmērojama – ticiet tam! Ja jūtiet, ka kaut kas nav tā, kā vēlētos, paceliet naktī acis pret zvaigžņotām debesīm – eņģelis jūs ieraudzīs… Viņš ar zvaigžņotajām, spožajām acīm ieraudzīs un dalīsies ar jums degošas sirds mīlestībā. Tikai jāprot pašiem to nosargāt.
