Šogad Alūksnes pilsētiņā ilgi bija rudens, lapu zelts turējās pat līdz oktobra beigām.
Šogad Alūksnes pilsētiņā ilgi bija rudens, lapu zelts turējās pat līdz oktobra beigām. Un tad miglainas dienas mijās ar lietu, novembra sākumā uznāca salnas un viss lapu zelts bija lejā – nobiris. Kā dažs pie sevis noteica – būs auksta un dziļa ziema, grūti pat pateikt, kā viņi to zina, varbūt no bērzu dzeltēšanas. Varbūt.
Daudz sniega. Pilsētiņas ielas netīra, vienkārši nav ar ko. Sētnieki tīra ietves un sniegu met uz ielas. Tur jau izveidojusies pavisam augsta kārta. Skatoties pāri ielai var redzēt tikai gājēja galvu un sveicienā pacelto roku. Ielas vidējā daļa ir nedaudz zemāka, tā nobraukāta, bet blakus ietvēm valnis. Skolēni tur jau ir ieminuši slēpju ceļu, jo katru dienu dodas uz skolu un atpakaļ. Reti parādās kāda kravas vai vieglā mašīna, izņemot rūtotos taksometrus “Pobeda” un “Moskviču” – tas pieder Ādolfam Donskim.
Starp Pilssalu un kultūras namu sportisti ir ierīkojuši slidotavu. Slidotava ir liela un tīra ar spožu ledu, to tīra paši sportisti. Reizēm notiek sacensības ātrslidošanā. Skatītāju tādās reizēs ir ļoti daudz, skan saucieni un aplausi. Bieži uzvar sportists, kurš ir tērpies pelēkā jakā un melnās biksēs. Izrādās, tas ir Zigfrīds Dobelnieks. Zigfrīdu slidotavā redz gandrīz katru dienu. Daži skatītāji saka – viņš futbolu arī spēlē labi, vasarā varēšot redzēt.
Arī Kvēpīša ezers blakus Jāņkalniņam ir aizņemts ar slidotājiem – gan lieliem, gan maziem. Kam slidu nav, skraida tāpat ar nūju dzenājot bumbiņu vai koka ripu. Hokeja nūju vietā zēni ir piemeklējuši mežā nogrieztu taisnu koku ar izliektu galvu. Vecais Niro tēvs ezera vidū ir iesaldējis paresnu apaļkoku, pie kura piestiprināts vairākus metrus garš koks, kam galā ir piestiprinātas ragavas. Zēniem ierīci griežot, tā uzņem pasakainu ātrumu. Reizēm uz ragavām sēdošais neiztur un lielā ātrumā aizlido pa spožo ledu atsizdamies pret sniega krāvumu ezera malā, skatītājos izraisot varenus smieklus. Kvēpīša slidotava ir aizņemta katru dienu, izņemot tās dienas, kad puteņo, kad zeme ar debesīm jaucas kopā. Īpaši daudz skolēnu ir svētdienās un ziemas brīvdienās, tā tas turpinās līdz pirmajam lielākajam atkusnim.
Ir dienas, kad pilsētiņā redz garas pajūgu rindas, kas virzās uz dzelzceļa staciju. Vīri ved baļķus, kas salikti ragavās. Lielajās ragavās ir novietoti baļķu resnie gali, mazajās – vairāku metru attālumā, tievie gali. Redzētais sevišķi pievelk skolēnus, kuri veikli metas uz baļķu galiem vizināties. To ieraugot, vīri lec nost no baļķu vezuma un ar pātagu uzšauj viņiem. Nenogurdami zirdziņi velk savus vezumus tālāk, reizēm pret kalnu apstājoties un atpūšoties, un tā katru ziemu uzticīgi kalpojot saviem saimniekiem.
Tuvojas Ziemassvētki un turpat jau klāt Jaungads. Jūtama svētku noskaņa. Pilsētnieki iet un brauc uz laukiem ciemos, ciemakukulī aizvezdami konfektes, cukuru, baltos miltus un eglīšu svecītes. Dažās lauku mājās svecītes arvien lej paši, stikla caurulēs ieliekot diegu aukliņu uz uzlejot aitu taukus. Svētku eglītes tiek rotātas ar skaistākajiem āboliem, ar pašu ceptām piparkūkām un ar atvestajām pilsētas konfektēm.
