– Jūs jau tak arī laikam būsiet dzirdējuši, ka vakar ap pusdienlaiku pie “Ratenieku” mājām atrasts miris cilvēks.
27.
– Jūs jau tak arī laikam būsiet dzirdējuši, ka vakar ap pusdienlaiku pie “Ratenieku” mājām atrasts miris cilvēks.
Vecīši saskatījās un piekrītoši pamāja.
– Redzat, to cilvēku sauc Jānis Laucis, un viņš varētu būt vienu brīdi dzīvojis arī jūsu mājās, – policists turpināja.
Vecīši saskatījās vēlreiz, taču šoreiz skatiens pauda jautājumu. Policists brīdi vēroja viņus, tad, atbildi nesagaidījis, turpināja:
– Sliktākais ir tas, ka šis cilvēks ir slimojis ar tuberkulozi atklātā formā. Visi, kuri bijuši ar viņu ciešā kontaktā, arī var būt inficēti. Nu, saprotat, ja esat dzēruši ar viņu no vienas krūzītes tēju, tad arī jūs varat būt slimi, – bargi nobeidza Leščinskis.
– Vai die”! – ievaimanājās vecīte un smagi uzgūla durvju stenderei. – Tad tas būs tas cilvēciņš, kas pirms kāda mēneša te bija! Par Jāni viņu sauca, bet to uzvārdu ne nu prasījām, ne viņš ar teica. Es jau toreiz domāju, ka ar to cilvēku nav kaut kas labi, – viņa iešņukstējās un aizklāja ar pirkstiem seju.
– Sieva, nerunā nu niekus, – vīrs viņu strupi apsauca. – Ne nu tas bija tas riktīgais, ne kā! Tas, kas pie mums dzīvoja, bija īsti riktīgs cilvēks. Ij” savu šņabuku iedzēra, ij” meitas pamīlēja. Tev tik vienmēr viss ir slikti, – večuks bozās.
– Tu neapjēdz, ko runā, – vecīte caur asarām dusmīgi izgrūda. – Tu neesi izbaudījis, kā ir, kad visa dzimta, viens pakaļ otram, aiziet aizsaulē. Bet es zinu. Es esmu to pieredzējusi.
Večuks par atbildi izvilka no kabatas baltu mutautiņu un dusmīgi nošņauca degunu. Taču sievu tas neietekmēja. Viņa runāja tālāk savu runājamo, tikai tagad to adresēdama policijas pilnvarotajam.
– Jūs nemaz iedomāties nevarat, cik tuberkuloze ir šausmīga, policista kungs! – viņa teica. – Man ar šo sērgu nomira tēvs, māte un trīs gadus par mani vecāks brālītis. Taisni jābrīnās, kā pati toreiz dzīva paliku. Tak jau domāju, ka viss beidzies, bet nekā, – viņa iešņukstējās un aizklāja ar priekšautu acis.
– Neklausieties jūs manā Anniņā, policista kungs, – viņa jau allaž no mušas izbrūķē ziloni,- večuks mēģinēja jokot.
– Beidz nu māžoties, gudrinieks atradies, – sieva norūca un iegāja atpakaļ istabā.
– Bet svešs vīrietis jūsu mājā tomēr kādu laiku ir dzīvojis? – Leščinskis stingri noprasīja, no kabatas bloknotu un pildspalvu izvilkdams.
– Nu, ir dzīvojis, ir, – večuks negribīgi apliecināja. – Bet jūs tak nerakstiet tādas muļķības. Sen jau viņš te bija. Kādu pusgadu atpakaļ, vai.
– Kā tā – pirms pusgada! Sieva taču teica, ka pirms mēneša, – policists nesaprata.
