Lūcijas: ir labestīgas, gaišas un mīļas.
Lūcijas: ir labestīgas, gaišas un mīļas
Pirms vairākiem gadiem no ziemeļu kaimiņiem Latvijā ienāca jauna tradīcija – Lūcijas diena, kuru atzīmē 13.decembrī. Šajā dienā par Lūciju kronēja meiteni, kas adventes laikā apciemoja bērnu patversmes, veco ļaužu pansionātus, internātskolas un cietumus.
Lūcijas tēls radies viduslaiku Itālijā. Mūsdienās Lūcijas svētkus visvairāk svin Zviedrijā, kā arī Somijā un Norvēģijā. Skandināvijas valstīs tos plaši atzīmē jau ilgus gadus. Latvijā šie pasākumi nav guvuši plašu atbalstu. Lūcijas vārds nozīmē “mirdzošā”. Atbilstoši vārdam Lūcijām ir jābūt labestīgām, gaismas pilnām un mīļām.
Alūksniete Lūcija Sāgameža – Nāgele neatzīst šīs dienas tradīcijas ar Lūcijas kā gaismas nesējas kronēšanu. Viņa saka, ka latviešiem šie ir sveši svētki, kurus esam aizņēmušies no citiem, lai gan pašiem ir daudz jauku svētku, piemēram, Meteņi, Katrīnas, Andreji, Sveču un Zvaigznes diena, nemaz nerunājot par Ziemassvētkiem un Lieldienām.
Sirmā sieviete pieļauj, ka Lūciju varētu kronēt, izvēloties tieši no meitenēm, kam vārds ir Lūcija un kas ir cienīgas šī vārda nesējas, nevis vienkārši pārņemot svešas tradīcijas. Tomēr tas nemazina prieku par vārdadienā saņemtajiem apsveikumiem gan rakstiski, gan telefoniski, kā arī jaukajām sarunām ar klasesbiedrenēm pie siltas tējas vai kafijas krūzes.
L.Sāgameža – Nāgele stāsta, ka viņas vecākiem nav bijušas šaubas par Lūcijas vārda izvēli. “Domāju, ka vārdu man devis tēvs, jo viņš ļoti gaidīja piedzimstam meiteni,” spriež jubilāre.
Lūcija Sāgameža – Nāgele atceras arī kādu interesantu notikumu, saistītu ar viņas dzimšanu.
“Kad tuvojās dzemdības, mana mamma aizbrauca paciemoties pie radiem, kas dzīvoja Lauros. Tajā laikā Lauri skaitījās Igaunijas daļā. Tur bija arī slimnīca, tajā strādāja gudrs ārsts, kurš radiem bija pazīstams. Es piedzimu 19.martā pusstundu pirms pusnakts. Dzemdības bija smagas, bet, pateicoties ārstam, viss norisinājās labi. Nākamajā rītā ārsts atveda savu dēlu paskatīties jaundzimušo meitenīti. Mazais puika bija neapmierināts, ka aizgājis gulēt un nav redzējis stārķi, kas atnesis meitenīti. Viņš teica, ka būtu samaksājis stārķim piecas naudiņas, tad meitene būtu viņa. Tā es būtu palikusi igauņos,” atceroties dīvaino notikumu, smej Lūcija.
L.Sāgameža – Nāgele ir apmierināta un lepojas ar savu vārdu, bet spriest, cik atbilstošs viņai ir šis vārds, neuzņemas. Saka, ka par to jāspriež citiem.
Soda par dzimtenes mīlestību
“Vārds attiecas uz pašu cilvēku, diez vai tas ietekmē viņa dzīvi. Pašam cilvēkam ir jābūt labestīgam un jāmāk palīdzēt citiem,” saka sieviete. Viņa negrib žēloties un teikt, ka bijusi grūta dzīve. L.Sāgamežai – Nāgelei bija gaiša bērnība. Viņa ar prieku atceras jaukos skolasbiedrus un skolotājus. “Varētu pat teikt, ka esmu laimīga, neņemot vērā to, ka uz desmit gadiem esmu bijusi notiesāta un gandrīz visus šos gadus pavadīju ieslodzījumā. Ne tā, kā citi, kas atradās izsūtījumā, es atrados aiz trīskārša dzeloņdrāšu žoga sargu un suņu pavadībā. Tas viss manas nacionālās nostājas un dzimtenes mīlestības dēļ,” nopūšoties stāsta Lūcija. Mīlestību uz dzimteni un Dievu viņai no mazotnes iemācīja vecāki, kuri paši bija gaiši cilvēki un mīlēja savu tēvuzemi.
Veiksmīgi tiek pāri
“Droši vien tikai ar Dieva žēlastību spēju izturēt gadus, ko nācās pavadīt tajā ellē un netīrības zaņķī, šausmās un izmisumā. Es ticēju, ka Dievs man palīdzēs, ka Jēzus Kristus mani izvedīs no tā purva, kurā biju istrēgusi. Es izturēju gan badu, gan smago darbu. Tas varēja notikt tikai ar Dieva palīdzību,” domā Lūcija. Viņa vēl joprojām uzskata, ka Dieva vārdam jābūt galvenajam cilvēka dzīvē. “Tad ir vieglāk dzīvot un darīt labu citiem, nedomāt tik daudz par sevi, bet sajust devēja prieku,” saka Lūcija.
Kā jebkura cita cilvēka, arī L.Sāgamežas – Nāgeles dzīvē ir bijušas baltās un nebaltās dienas, bet tām viņa ir veiksmīgi tikusi pāri. “Ar laiku viss mainās un griežas uz labu. Sāpes palīdz izjust lielāku prieku. Dzīves grūtumi, saskarsme ar dzīves padibenēm vēlāk ļauj daudz patiesāk izbaudīt saskarsmi ar jaukiem un labestīgiem cilvēkiem. Tas ir tāpat, kā pelavu kaudzē atrast kādu zelta graudu,” spriež sirmā sieviete.
Neizjūt vientulību
Dzīves pelēkajā ikdienā Lūcija gaismu ienes, tiekoties ar labiem cilvēkiem, kuru dvēseles izstaro gaismu. Tad Lūcija pati jūtas gaismas pilna. L.Sāgameža – Nāgele iet uz Bībeles stundām. Viņa priecājas, ka evaņģēliski luteriskajai draudzei ir tik jauks, gaišs un starojošs mācītājs. “No viņa staro siltums. Mācītājs pievelk cilvēkus kā magnēts. Viņš māk gan pajokot, gan runāt par nopietno,” atzīst Lūcija.
Viņa lasa grāmatas, klausās mūziku, daudz raksta. “Es esmu romantiķe. Manos dzejoļos ir aprakstīta daba un tās skaistums. Ļoti mīļa man ir saule un jūra, arī sniegputenis. Tiem esmu veltījusi daudzas dzejas rindas,” stāsta dzejniece. Viņa piebilst, ka šobrīd mēģinot pa solītim atkāpties, atstājot vietu jaunajiem, talantīgajiem dzejniekiem. Šobrīd Lūcija raksta prozas darbu par savu dzīvi. “Nerakstu to izdošanai, bet saviem mazbērniem, lai viņi saprot to, ko neesam izrunājuši, kad aiziešu tālajā mūžības ceļā,” atklāj sieviete. Viņa pārdzīvo, ka diena ir tik īsa. “Es nesaprotu tos, kas saka, ka nav ko darīt. Man vienmēr pietrūkst laika. Es nekad neizjūtu garlaicību vai vientulību,” saka sieviete.
