Šī Linarda Laicena dzejas rindiņa bija likta par moto mūsu novadnieka atceres pasākumam Apē, atzīmējot viņa 120. jubileju.
Šī Linarda Laicena dzejas rindiņa bija likta par moto mūsu novadnieka atceres pasākumam Apē, atzīmējot viņa 120. jubileju. Tautas nama mazā zālīte izrādījās gandrīz par šauru, lai uzņemtu visus, kas vēlējās būt klāt šajā literārajā pēcpusdienā, uz ko aicināja Apes bibliotēkas darbinieces.
Tinot rakstnieka un dzejnieka dzīvesgājuma kamolīti, bibliotekāre Silvija Andersone atgādināja, ka viņš dzimis 1883.gada 15.novembrī Apes “Metumos”. Mājas šodien vairs nav saglabājušās, par tām liecina tikai piemiņas akmens. “Laicenu ģimenes dzīves apstākļi toreiz bija grūti, bet netrūka mīlestības pret dziesmu, pasaku, dabu,” stāstīja Silvija. Linards mācījies toreizējā Jaunrozes pagastskolā, un viņa literatūras un dabaszinību skolotājs bijis folklorists Dāvis Ozoliņš. Vēlāk dzīves ceļš Linardu aizvedis uz Trapeni, kur trīs gadus viņš strādājis par mācekli pie dārznieka Kārkliņa.
Dzimtā puse viņam bijusi mīļa un tuva. Tas ir jūtams, kad lasām L.Laicena stāstus par Līdumtēvu, Skripju Lauri, par avotaino Vaidavu, Raganu klintīm, par Jaunrozi. Vēl šodien aktuāls ir viņa uzskats: “Maz zināms par Jaunrozes pagasta vēsturi, jo katrs vēsturnieks ir miris līdz ar saviem darbiem.”
L.Laicena dzeju lasīja gan bibliotekāres, gan D.Ozoliņa Apes vidusskolas skolēni un Edviga Sāre. Ja viņa mīlestības dzeja ir pazīstamāka lasītājiem, tad sirsnīgie bērnu dzejolīši bija pārsteigums. Īpašu noskaņu atmiņu vakaram deva Ketijas Klempneres izpildītie klavierdarbi. Skolotāju Aldas Liepiņas un Līvijas Sekačas vadībā mazie skolēni bija iestudējuši L.Laicena ludziņu “Princis puķēs”.
Pasākuma visgaidītākais viesis bija rakstnieka mazmeita Anna Laicena, kura ceļu šurp mērojusi no Rīgas. Viņa garus dzīves gadus veltījusi, lai pētītu vectēva daiļradi un dzīvesstāstu, par ko mums ir vēl tik daudz nezināma. Piemēram, tikai nesen viņa atklājusi, ka dzejnieks, kas līdz ar daudziem bija kritis nežēlastībā, ir gājis bojā nevis 1937., bet tikai 1942.gadā, nomocīts Maskavā. Viņa atzīst, ka literātu var iepazīt un izjust tikai no viņa darbiem. A.Laicena pievērsa klausītāju uzmanību tam, cik daudzveidīgus izteiksmes līdzekļus rakstnieks lietojis literārajos darbos. Un ir zīmīgi, ka A.Laicenas vecmāmiņa reiz teikusi viņai: “Tu redzēsi, ka Linarda vārds nāks atpakaļ!”
Šie vārdi, šķiet, pamazām sāk piepildīties. Ir pamats cerēt, ka, kopīgi meklējot nezināmo par rakstnieku, kļūsim bagātāki arī paši. Apenietis Anatolijs Teteris ir palīdzējis noskaidrot L.Laicena vecāku atdusas vietu Jaunrozes kapos. Kad laika gaitā no dzejnieka vārda beidzot būs nobirzušas nost dažādu varu piekārtās “birkas”, varbūt Apē atgriezīsies L.Laicena ielas nosaukums un atradīsies vieta ekspozīcijai ne tikai svētku reizē vien.
