24. Tomēr, kad vecmāmuļa klusi pasauca meiteni vārdā, tā izlikās iegrimusi dziļā miegā. Savā stūra istabiņā uz salmiem ierīkotajās cisās šņāca Olafs, uz mutes apvēlies un rokas plati izplētis.
24.
Tomēr, kad vecmāmuļa klusi pasauca meiteni vārdā, tā izlikās iegrimusi dziļā miegā.
Savā stūra istabiņā uz salmiem ierīkotajās cisās šņāca Olafs, uz mutes apvēlies un rokas plati izplētis. Reizumis no platajām krutīm atskanēja smagi, labsajūtas pilni sēcieni. Spēcīgie muskuļi raustījās, it kā veiktu kādu darbību. Iespējams, zemapziņas radītā sapņu pasaule ļāva vīrietim vēlreiz izjust dienā gūto baudu, vai arī viņš bija iesaistīts kādā citā, tikpat patīkamā piedzīvojumā. Likās, ka pat miegā Olafs pauž, cik mazā mērā viņu interesē māsas liktenis.
Lana gulēja vīram līdzās klusi kā pelīte, platām acīm nakts tumsā vērdamās un cenzdamās nedomāt neko. Olafs bija izstūmis viņu uz pašas salmu kaudzes maliņas un pievācis gandrīz visu segu, tomēr sieviete nejuta, ka grīda spiež sānus un istabas vēsums stindzina puskailos locekļus. Mīkstā un nejūtīgā tumsa, kas kā silti pelni pildīja telpu, likās pārņēmusi arī visas domas un jūtas.
Tomēr ne. Ja vērīgāk ieskatījās, bezcerīgajā ņirboņā iezīmējās gaišs plankums, kam bija Inta mūžam panaivi smaidošā seja. Jau no pirmās iepazīšanās brīža Lanai vīrietis likās tīkams. Atšķirībā no neiecietīgā un neaprēķināmā Olafa viņš bija kluss, neuzmācīgs un gādīgs. Ints vienīgais pienāca un apjautājās: “Vai tev nav par grūtu?”. Viņš bija tas, kurš izņēma grābekli vai ūdens spaini no rokām un teica: “Ej, atpūties kādu brīdi!”
Dzīvojot Rīgā, kur dienas aizņēma darbs slimnīcā, bet vakaros varēja uzkavēties pie draudzenēm, Lana nevēlamās emocijas apslāpēja viegli. “Rateniekos”, kur saime no rīta līdz vakaram bija kopā gluži kā vienā kamerā ieslodzīti cietumnieki, pat mazākās domstarpības samilza lielās un sāpīgās problēmās. Tas, kas Lanu vīra raksturā līdz šim tikai kaitināja, nu lika viņu nicināt un pat ienīst. Sieviete juta, ka pamazām briest bīstamas, taču nenovēršamas pārmaiņas, kas līdz pamatiem satricinās gan viņas un Olafa ģimeni, gan visu dzimtu kopumā. Tomēr Lanai nebija spēka notiekošajam pretoties. Nebija arī nekādu cerību, ka palīdzēs Olafs, kuram tikko pietika prāta lai valdītu savu diezgan apšaubāmo dzīvīti.
Lana pastiepa roku un piespieda plaukstu pie sienas baļķiem. Kaut kur tur, pavisam tuvu, pukstēja Inta sirds. Vinš elpoja. Varbūt smaidīja miegā, bet varbūt svaidījās nomodā tāpat kā viņa. Tikai desmit centimetrus bieza koka miesa šķīra no dienas gaitā ar acīm daudzkārt maigi noglāstītā auguma…
Tomēr ne. Lana nepadosies mirkļa vājumam un nenodos savu laulību! “Šobrīd Olafs ir neciešams, bet var jau būt, ka paiet laiks, un viss mainās uz labu,” viņa prātoja un enerģiski sakrustoja rokas zem galvas. Tomēr jau pēc brīža iespējami klusi pagriezās uz sāniem un iespieda muti spilvenā. Smaga nopūta līdz ar karsto elpu izlauzās vēl no pajaunās sievietes krūtīm. Lai kā viņa mēģināja sevi apvaldīt, tomēr juta, ka tas, kas negribot bija iesējies sirdī, pamazām auga un riesa cerību pumpurus…
Turpat aiz sienas guļošais Ints tiešām grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Taču Lana viņam tonakt nebija ne prātā. Vēlreiz pārdomādams garu garās sarunas ar Margotu, vīrietis pēkšņi atskārta, ka pat pēc deviņpadsmit gadus ilgas kopdzīves ar Kristiānu joprojām nezina, ko īsti viņi nozīmē viens otram un kāpēc ir kopā.
Jau pats attiecību aizsākums bija diezgan nenoteikts. Ints vēl labi atcerējās iepazīšanās vakaru VEF kultūras pilī. Gaisā virmo smaržas un sviedru aromāts, čaukst tērpi, skan smiekli. Pēkšņi maza, trausla blondīnīte nostājas līdzās un ieskatās sejā. Acis smej. Sīka balstiņa nodzinkst: “Vai jums nešķiet, ka šī mūzika ir ļoti piemērota dāmu dejai?”.
