Tā nu pasaulē ir iegājies, ka pilsētās ielām tiek doti vārdi un namiem ielās – kārtas numuri. Lai homo sapiens orientēšanās civilizācijas džungļos būtu iespējami ērta, šo informāciju atspoguļo uz ielu nosaukumu un māju numerācijas plāksnītēm.
Tā nu pasaulē ir iegājies, ka pilsētās ielām tiek doti vārdi un namiem ielās – kārtas numuri. Lai homo sapiens orientēšanās civilizācijas džungļos būtu iespējami ērta, šo informāciju atspoguļo uz ielu nosaukumu un māju numerācijas plāksnītēm. Un Alūksne nav izņēmums.
Ar nolūku izvairīties no situācijas, kad “mētelim katra poga savā krāsā”, Alūksnes pilsētas dome 2001.gada 18.oktobrī pieņemtajos saistošajos noteikumos Nr. 24 māju numerācijas plāksnītēm ir apstiprinājusi noteiktu paraugu un uzlikusi par pienākumu pašvaldības policijai kontrolēt šo noteikumu izpildi.
Kā tad ir veicies? Ir Alūksnē iela, kurai dots vārds – Lielā Ezera. Izrādās, te ir ne daudz, ne maz – sešu (!!!) dažādu veidu māju numerācijas plāksnītes. Kā saka – katrai gaumei. Tas, kāpēc pie vienas mājas vēl ir vecā parauga plāksnīte un pie divām to nav vispār, lai paliek uz pašvaldības policijas sirdsapziņas, bet ne jau par to ir šis stāsts. Interesantākais, ka veselas piecas modifikācijas ir tieši jaunajām māju numerācijas plāksnītēm. Dome paraugu taču apstiprināja tikai vienu…
Gandrīz puse māju atrodas L.Ezera ielā. Latviešu valodas normas ielu nosaukumos pieļauj saīsināt tikai personvārdus, tāpēc jādomā, ka kāds vīrs bijis dikti slavens, ja ielai šā vārds dots… Otrs variants – Lielā ezera iela. Skolās latviešu valodas stundās gan māca, ka no vairākiem vārdiem sastāvošos vietvārdos visiem vārdiem jāsākas ar lielajiem burtiem. Pie bibliotēkas un pirmsskolas izglītības iestādes “Cālis” māju numerācijas plāksnītes vēsta – Lielā ezera (iela? bulvāris? gatve?). Vārdiņš “iela” nejauši pazudis. Tā kā zem viena kārtas skaitļa mēdz atrasties vairāk par vienu namu, tad cipariem pievieno burtus. Bet dažādībai, kā tas ir Lielajā Ezera ielā, var pievienot gan lielos, gan mazos. Populārāki ir mazie.
Ielu nosaukuma plāksnītes abos ielas galos vēsta – “Lielā ezera iela”. Nu nav taču tādas ielas Alūksnē!
Bez pilsētas saistošajiem noteikumiem ielu nosaukumu rakstību reglamentē “Valsts valodas likums” un Ministru kabineta (MK) noteikumi nr. 294. “Valsts valodas likums” nosaka, ka “oficiālajā saziņā latviešu valoda lietojama, ievērojot spēkā esošās literārās valodas normas” (24. p. 4. d.). MK noteikumos nr. 294 lasām: “Latvijas vietvārdi veidojami un lietojami latviešu valodā”, “katrai (..) ielai (..) var būt tikai viens oficiāls nosaukums”, “latviešu valodā rakstītos oficiālos dokumentos vietvārdus raksta saskaņā ar latviešu valodas normām (ievērojot arī rakstības un lietošanas tradīcijas)”.
Par informācijas pareizību un teksta uz māju numerācijas plāksnītēm atbilstību Valsts valodas likuma normām atbild ēkas īpašnieks. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā teikts: “Par valsts valodas lietošanu sabiedrības informēšanai paredzētā atklātā informācijā, neievērojot spēkā esošās valsts valodas normas, ja normatīvais akts paredz ievērot šīs normas (..) izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu atbildīgajām personām – 25 līdz 100 lati”. Arī pašvaldības saistošajos noteikumos nr.24 paredzēta gana barga vēršanās pret minēto noteikumu pārkāpējiem (“p. 8.1. Par šo noteikumu neievērošanu vai pārkāpšanu pārkāpējam piemērojams naudas sods no pieciem līdz piecdesmit latiem”).
Varētu likties – situācija skaidra. Ir normatīvie akti, ir pārkāpēji – neapzinīgie ēku īpašnieki, ir pašvaldības policija, kam uzlikts par pienākumu pārkāpumus novērst. Nu tik naigi rakstām pārkāpumu protokolus (kā tā var būt, ka līdz šim neviens nav vēl uzrakstīts?!) un gaidām naudas kaudzi domes kasē. Domāju – tādai lietu virzībai Lielās Ezera ielas namu saimnieki īsti piekrist negribēs. Un laikam jau pamatoti, jo faktiski visas māju numerācijas plāksnītes ar kļūdainajiem tekstiem ir tikušas pasūtītas un saņemtas ar Alūksnes pilsētas pašvaldības attīstības nodaļas ziņu. Radoši cilvēki laikam tur strādā, ja radies tik pulka variantu, taču valsts valodas normu ignorēšana (jācer ne apzināta, bet vāju dzimtās valodas zināšanu izraisīta) nav pieļaujama arī māksliniekiem.
Kā kaut kas tāds varēja notikt, kurš īsti ir atbildīgs par šo situāciju un uz kā rēķina visu labos – jautājums domes vadībai. Galu galā – likumi tomēr ir jāievēro, un negribētos, lai mūsu pilsētas viesi, ejot pa Lielo Ezera ielu, arī turpmāk mūs par analfabētiem uzskatītu.
