Olafu sievas pretošanās tikai vēl vairāk iekvēlināja. Rokas drudžainā steigā raisīja halāta auklu. Džinkstdamas trūka pogas un ieripoja zālē kur kurā.
23.
Olafu sievas pretošanās tikai vēl vairāk iekvēlināja. Rokas drudžainā steigā raisīja halāta auklu. Džinkstdamas trūka pogas un ieripoja zālē kur kurā. Lai gan Lana dauzīja dūrēm vīra plecus un mēģināja viņam iespert, tomēr drīz paparžu ceros ielidoja biksītes. Vīrietī bija pamodies zvērs, kas par katru cenu vēlas apmierināt radušos uzbudinājumu. Viņš bija tēviņš, viņa – viena no iespējamajām mātītēm.
– Izbeidz, izbeidz, izbeidz – čukstus atkārtoja Lana un juta, ka pa kaklu lēnām augšup kāpj saldeni rūgts kamols. Sieviete sakoda zobus un apspieda šo fiziskā ķermeņa protestu, taču riebums dvēselē palika. Plaisa, kas šķīra vīru un sievu, pavērās vēl par vienu sprīdi platāka.
* * *
Saule jau bija krietni pēcpusdienā, kad no meža pārradās pirmie meklētāji. Ints bija jūtami aizkusis. Vaigi sarkani kvēloja no pieplūdušās asiņu pārbagātības, bet zem acīm iezīmējās pelēki loki, liecinot, ka organisms nav pieradis pie šādas fiziskas pārslodzes. Margota noliesējušo seju rotāja ierasti iecietīgs smaids. Skuķus pamanījis, viņš līksmi uzsauca:
– Vai Kristiānas vēl nav?
Jautājums izskanēja tik nevērīgi, it kā meklētā tikai uz laiku no mājām izskrējusi un kuru katru mirkli varētu atgriezties. Meitenes jautājoši saskatījās un noliedzoši papurināja galvas. Vīrieši smagi atsēdās uz sola mājas priekšā, noāva kājas un brīdi tīksmi bružāja pēdas mīksti sakuplojušajā mauriņā. Vairāk nekā sešu stundu laikā likās izrunāts viss, kas jel kādā veidā bija abiem kopīgs. Ne Margotam, ne Intam nebija ne mazākās skaidrības, kā rīkoties tālāk. Abi sēdēja klusēdami un vēroja, kā pie akas smiltīs peras jau krietni paaugušie zvirbulēni.
Krietnu pusstundu vēlāk no meža parādījās Olafs un Lana. Pa tikko saredzamo pļavas taku abi brida kā svešinieki: Lana, augstu pacetu galvu un uzmestu lūpu pa priekšu, Olafs, apsārtušajām smilgām nebēdnīgi galvas raudams, dažus soļus iepakaļ. No mājinieku drūmajām sejām tūdaļ saprata, ka meklējumi bijuši veltīgi. Olafs palika pie vīriem pārrunāt, kā rīkoties tālāk, bet Lana iegāja istabā paraudzīt saimei ko ēdamu.
Tikai ap saules rietu no meža iznāca Dagnija un Jāzeps. Dzirdot par to, cik neveiksmīgi bijuši meklējumi, māte no jauna sadrūma. No meža nākdama, viņa bija gandrīz vai pilnībā pārliecināta, ka sastaps meklēto sveiku un veselu sēžam pie vakariņu galda. Cerībām zūdot, ar jaunu sparu uzvilnīja neziņa par to, kā rīkoties tālāk. Jāzepa seju rotāja neizdibināms smīns. Tas neizzuda, ne uzklausot bēdīgās ziņas, ne Lanas steigā vārīto piena putru strebjot. Likās, vecā vīra skatiens pauž: centies vai ne, bet dzīvē viss vienalga notiks tā, kā tam jānotiek.
Tūdaļ pēc vakariņām abi talcinieki posās mājup. Lai gan bija vēl gana agrs, “Ratenieku” saime taisījās uz nakts dusu. Viņi to varēja atļauties, jo govs no “Kraujiņām” vēl nebija atvesta, tāpēc pagaidām izpalika arī lauku ļaudīm tik ierastie rīta un vakara darbi kūtī. Galvenais iemesls tomer bija tas, ka tuvinieki pēkšņi it kā kaunējās ieskatīties viens otram acīs. Iepriekšējā vakara satraukums un bailes likās pagaisuši, dodot vietu bezcerībai, kas laupīja spēkus un atsvešināja.
Lielais plastmasas pukstenis pie apkvēpušās virtuves sienas rādīja tikai desmit, kad mājiņā jau valdīja pilnīgs klusums. Tomēr miegs nenesa gaidīto mieru. Vienīgi mazā Olga šņākuļoja tikpat rāmi kā citām naktīm, dažreiz pat pasmaidīdama, varbūt atceroties rotaļas ar kalmju sakņu lellēm uz saules sasildītās smilšu sēres. Madara turpretī grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Acis gan bija ciet, taču augums ik pa brīdim notrīsēja kā smagā nopūtā, kā elsās.
