Runājot ar Natāliju Pomeranci, var just, kā no viņas plūst enerģija. Ik vārdā, ik kustībā ir jūtama vēlme kaut ko mainīt. Tā vien šķiet, ka šī sieviete spētu sagriezt pasauli kājām gaisā, ja vien kāds viņai to ļautu.
Runājot ar Natāliju Pomeranci, var just, kā no viņas plūst enerģija. Ik vārdā, ik kustībā ir jūtama vēlme kaut ko mainīt. Tā vien šķiet, ka šī sieviete spētu sagriezt pasauli kājām gaisā, ja vien kāds viņai to ļautu.
Natālijas dinamiskums un enerģiskums izpaužas arī darbā. Būdama Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja vecākā speciāliste, viņa muzejā rīko izstādes, tās pēc tam var aplūkot ikviens interesents. Ar Natālijas līdzdalību Alūksnē ir izveidojies arī radošo mākslinieku klubs “Ritenis”.
Patika mācīties Rīgā
“Aktīvi visur sāku iesaistīties pēc vidusskolas absolvēšanas,” N.Pomerance iesāk stāstu. Pēc 11.klases jauniete vēlējās doties uz Rīgu studēt mūziku, tomēr, lai iestātos iecerētajā skolā, bija jāiztur milzīgs konkurss. “Uzzināju, ka Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā arī ir vokālā nodaļa. Devos turp un iestājos bez īpašām grūtībām,” atceras Natālija.
Viņai šķita, ka nu viss ir nokārtojies, bet pēc gadu ilgām studijām Natālija pārdzīvoja specialitātes pedagoģes nāvi. Otro mācību gadu N.Pomernace vilka garumā, līdz brīdim, kad viņas audzinātāja ieteica doties mācīties uz Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu. “Ilgu laiku nebiju intensīvi strādājusi, tāpēc atkārtoti uzsāku mācības otrajā kursā, lai nostiprinātu zināšanas. Man patika mācīties Rīgā, jo tur valdīja disciplīna,” stāsta Natālija, piebilstot, ka no deviņiem vokālistiem kopā ar Natāliju beidza tikai vēl viens.
Darbojas ar pulciņiem
N.Pomerance atceras, ka vasaras brīvlaikus pavadīja, dzīvojot pie māsīcas un strādājot Annas pagasta kolhozā “Umara” par sekretāri priekšniekam, jo viņa mācēja rakstīt ar rakstāmmašīnu. To Natālija bija iemācījusies pusaudzes gados pie krustmātes, kura tolaik bija Alūksnes muzeja direktore. Pēc J.Mediņa mūzikas vidusskolas absolvēšanas jauniete atgriezās kolhozā, jo tas viņai nodrošināja stipendiju studijām.
“Tajā laikā stipendija bija 30 rubļi. Kolhozs man piešķīra 50 rubļu stipendiju,” ar lepnumu stāsta sieviete. Viņai bija jāstrādāt skolā par pionieru vadītāju. “Man nekad nav patikusi šī ideoloģija, tādēļ biju priecīga, ka nācās uzņemt pionierus tikai vienu gadu, tas sākās juku laiki,” Natālija turpina stāstu.
Lai varētu strādāt no sirds, viņa sāka darboties ar pulciņiem. N.Pomernace sāka mācīt skolēniem to, kas dzīvē varētu noderēt. “Es mācīju dejot polku, aktiermeistarību, runas kultūru, akordeona un ģitāras spēli, aerobiku, vadīju ansambli,” paskaidro Natālija. Vēlāk viņa mācīja arī latviešu valodu. N.Pomerance mācīja skolēniem runāt dzeju mūzikas pavadījumā, mēģināt izprast dzeju, pārveidot to prozā, atrast galveno domu. “Man nepatīk, ka kaut ko dara tikai tāpēc, lai kādam varētu atskaitīties par padarīto. Es it visu cenšos darīt ar sirdi un dvēseli,” saka sieviete.
Izcieš daudz grūtību
Šajā laikā mainījās arī Natālijas dzīve. Viņa apprecējās, piedzima dēls. “Man nācās izciest daudz grūtību. Vīrs cieta avārijā un nonāca slimnīcā. Dēls bija pavisam maziņš, bet es bieži braucu uz slimnīcu pie vīra, tādēļ pārcēlāmies uz Alūksni, kur dzīvoja mana mamma. Šajā gadā mira arī mana vecmāmiņa,” Natālijas acīs ir manāmas milzīgas skumjas.
Vēlēdamās kaut ko darīt, Natālija uzsāka darbu luterāņu draudzē, mācot bērnus dziedāt. Viņas vadītā bērnu grupiņa piedalījās dažādos ar svētdienas skolu saistītos pasākumos, sapazinās ar Valkas svētdienas skolu, arī ar dāņiem. Sieviete strādāja arī dažādus citus darbus. Kādā lietainā dienā, braucot garām pilij, Natālija atcerējās, ka kādreiz viņa šeit bija biežs viesis, un nolēma iegriezties muzejā. Aprunājās ar muzeja direktori, bet 1994.gadā sāka darbu muzejā kā izstāžu organizatore. “Vēl joprojām esmu atbildīga par izstādēm un pasākumiem, kas saistīti ar muzeja darbu,” stāsta speciāliste.
Popularizē māksliniekus
Strādājot muzejā un diendienā redzot dažādu mākslinieku darbus, N.Pomerancei radās doma piedāvāt māksliniekiem apvienoties kādā kopā, apvienībā vai klubiņā. Viņas ideja tobrīd nerada atbalstu. “Ar laiku māksliniekiem šī doma iepatikās. Šobrīd mēs darbojamies kā visu trīs rajonu – Gulbenes, Balvu un Alūksnes – alianse,” priecīgi stāsta klubiņa koordinatore.
Klubs darbojas, lai popularizētu tautas mākslinieku darbus. “Veidojot klubiņu, mēs nolēmām, ka būsim draudzīgi, atbalstīsim, palīdzēsim un galvenais – papildināsim citus, nevis konkurēsim,” par klubiņa iecerēm stāsta N.Pomerance.
Natālija kopš 2000.gada studē Rīgas Pedagoģijas un Izglītības vadības augstskolā, šis ir pēdējais mācību gads. Viņa cer, ka nākamgad varēs intensīvi pievērsties klubiņa darbam.
“Šobrīd daudziem šķiet, ka klubiņā nekas nenotiek, bet pašlaik mūsu prātus nodarbina finansiālais atbalsts, sadarbības partneri un klubiņa mājvietas izveide. Es jūtu, ka māksliniekiem šis klubs ir vajadzīgs. Arī man patīk, ka cilvēki nāk, diskutē, ka veidojas dažādi viedokļi un idejas. Tas ir interesants process. Cenšos darīt visu, kas manos spēkos,” saka sieviete.
Dzied un spēlē
Natālija pieļauj domu, ka darbība klubiņā kļūs par iemeslu, lai viņa pati atsāktu nodarboties ar mūziku. “Lai labi sanāktu, ir jābūt treniņam, bet man šobrīd neatliek laika, lai spēlētu un dziedātu,” atzīst mūziķe. Natālija spēlē vairākus instrumentus – akordeonu, pūšamos instrumentus un ģitāru, kuras spēli ir apguvusi pašmācības ceļā.
“Dziedāšana un spēlēšana man bieži ir palīdzējusi, arī laikā, kad pārdzīvoju šķiršanos no vīra,” stāsta N.Pomerance. Četrus gadus, kad viņa dziedāja estrādes ansamblī “Trīs runči” kopā ar Balvu puišiem, Natālija sauc par dzīves skaistāko laiku. Viņai patīk vienmēr atrasties kustībā, tādēļ cer, ka drīzumā varēs maksimāli nodoties sportam. Viņai ar dēlu Mārtiņu ir kāda kopīga nodarbe – riteņbraukšana. “Mums ar dēlu ir jaukas attiecības. Es cenšos viņam mācīt skatīties uz dzīvi reāli, mācu saskatīt visu labo,” saka N.Pomerance.
Enerģiju un gandarījumu Natālija saņem, redzot smaidošus cilvēkus pēc padarīta darba. Viņa saka, ka cilvēku smaidi silda sirdi. Natālija sevi uzskata par temperamentīgu sievieti, kas spēj sevi aizstāvēt un neļaus citiem kāpt uz galvas, tomēr reizēm viņai pietrūkst sapratnes, atbalsta un varbūt arī nelielas pateicības.
