18. Vai Madara ko gaidīja no mātes? Noteikti ne. Savos vienpadsmit gados meitene jau skaidri zināja, ka nevēlas dienās kļūt tāda kā Kristiāna Lapsa.
18.
Vai Madara ko gaidīja no mātes? Noteikti ne. Savos vienpadsmit gados meitene jau skaidri zināja, ka nevēlas dienās kļūt tāda kā Kristiāna Lapsa. Viņai bija pretīga alkohola smaka, kas allaž jautās mātes elpā, derdzās pliekanie iereibuša cilvēka joki un aizvainojošās pamācības, sāpināja negodīgums, ko visasāk izjuta, vērojot mātes attieksmi pret tēvu. Meitene labprāt pieļāva, ka Kristiāna strostē viņu, taču bija dīvaini noraudzīties, kad kā tādu skolas puiku rāja tēvu. Turklāt, Madara taču skaidri zināja, ka mātei nav taisnība. Kā viņa drīkstēja ko aizrādīt vai pieprasīt, ja pati tik bieži kļūdījās un nepildīja solījumus?
Pēkšņi meitene sarāvās: vai bija labi, ka viņa tā domāja par savu māti? Kristiānu taču meklēja. Varbūt viņa bija jau mirusi. Varbūt līķis gulēja tepat kaut kur tuvumā?! Saltas tirpas pārskrēja skuķim pār muguru: viņa vēl nekad nebija redzējusi nevienu īstu mironi. Tie neskaitāmie līķi filmās, kas krita ar šautām un durtām brūcēm galvās un krūtīs, vampīru zobu cirstām rētām kaklā vai riebīgu monstru gabalos saraustīti, tie bija tikai režisoru izdomājums, tāpēc neskaitījās. Sākumā gan Madara vairījās arī no tiem. Taču, dažas reizes draudzeņu izsmieta, ātri vien iemācījās skatīties arī ļoti nežēlīgas ainas, nedaudz saviebdamās vienīgi, ja nogalināšanas veids bija īpaši cietsirdīgs, vai arī slepkavība tika atspoguļota detalizēti.
Tomēr filmas bija un palika tikai filmas. Baiļu sajūtu, ko tās radīja, nevarēja salīdzināt ar nomācošo apziņu, ka varbūt kaut kur tepat līdzās atrodas īsts mironis. Nāves tuvuma nojausma bija kā lietuvēns, kas pat gaišā dienā smagi gūla uz ēkām, tvanoja dārzā un pagalmā, žņaudza sirdis un nomāca prātus. Lai gan saule joprojām mīlīgi sildīja, tomēr Madarai pārskrēja saltas trīsas.
Vai nu neiesim mājās? – viņa jautāja, platām acīm bažīgi apkārt vērdamās.
Tu vairs neraudāsi? – priecīgi noprasīja Alla.
Viņa vēl bija tik maza, ka no lielo rūpēm un bažām neko daudz nesaprata. Turklāt upmalā vai ik brīdi gadījās kas apbrīnošanas vērts. Te no kalmes pacēlās spāru pāris un, spārnus čaukstinādams, dejoja savu mīlas deju. Te atkal no pretējā krasta niedrāja cēli izpeldēja modrā pīle, aiz sevis vezdama bariņu gaišbrūnu, pūkainu mazuļu. Bites dūca, krastmala liepās vēl ziedus meklēdamas, cielaviņa pastaigājās, kādu mušu notvert tīkodama, straume aiznesa garām neredzēti krāšņi izliektu koka zaru. Upe bija vesela pasaule, ko mazā Alla vēroja neapnikusi.
Paklau, es apsolu, ka vairs neraudāšu, – pasmaidīja Madara, redzēdama, ka mazā vēl netaisās doties projām.
Alla negribīgi iesprauda kalmju lelles krastmalas smiltīs un pieķērās Madaras pasniegtajai rokai. Lielā māsīca pasmaidīja un noglauda mazās izspūrušo matu ērkuli.
***
Mežā tikuši, pāri izretojās tā, ka tikko varēja viens otru saskatīt. Lana gan iesākumā turējās līdzās Intam, taču tad viņu aiz rokas sagrāba un sāņus pavilka Olafs. Atskaitījies un sapratis, ka laulātajam pārim laikam kādas savas darīšanas kārtojamas, Ints smagi nopūtās un nogriezās pa labi, kur starp lazdu krūmiem tieši tobrīd skatienam pagaisa Margota šaurie, mazliet uz priekšu salīkušie pleci.
