***

Pamošanās. Tāds rīts, ka gribas zemi noskūpstīt…

Pamošanās
Tāds rīts, ka gribas zemi noskūpstīt,
Uz kuras mājas stāv kā vecas, sirmas mātes
Un dūmu grīstēm siltas sveikas māj,
Lai, tālēs ejot, vienmēr sirds sauc pārnākt mājās.

Tāds rīts, ka gribas rokas noskūpstīt,
Kas galvu noglāsta, kas uzliek maizi galdā,
Tās rokas, kurās sāpju brīdī varu droši slīgt
Un atgūt ticību, ka būs, ka dzīve saudzēs.

Tāds rīts, ka gribas Dievu noskūpstīt,
Nu kaut vai domās ceļos
nomesties pie viņa kājām
Un saprast: svētību vien ticība spēj dot,
Vien Dieva elpa piešķir dzīvotspēku.
***
Pārtapšana
Sadedzu sveces uz
galdiem, skapjiem un
krēsliem.
Sadedzu sveces pie
savas dvēseles
vārtiem.
Nu var nākt
sapņi un cerības,
ticība labākām dienām.
Nu var nākt vārdi
tik maigi kā glāsti,
dāvāti mīlot.
Nu var nākt viss,
kā neizbēgt,
kam ir lemts pienākt.
Tikai lūdzu es tevi, Tēvs:
neļauj palikt
man vienai!
Neļauj man
palikt vienai
dvēseles dzimšanas
dienā.
Daiga Sliņķe