Dagnija bija cerējusi uz lielāku atbalstu, tāpēc skābi saviebās, redzēdama no mašīnas izraušamies tikai znotu, Jāzepu un Margotu.
16.
Dagnija bija cerējusi uz lielāku atbalstu, tāpēc skābi saviebās, redzēdama no mašīnas izraušamies tikai znotu, Jāzepu un Margotu. “Pabērzu” saimnieks jau arī pats saprata, ka nelielajam bariņam meža plašumos Kristiānu atrast būs gandrīz neiespējami. Radu māti ieraudzījis, viņš paplēta rokas un māksloti līksmi uzsauca:
– Redz nu, Dagnīt, kā ir: kad auklēju, tad nezināju, kā ar visiem galā tikt, kad nu palīga vajag, tad tik vienam vairs vaļas. Pārējie visi darbos tā aizņemti, ka ne minūti nevar atlicināt. Edmondam noteikti jābūt veikalā un jāpieskata, lai pārdevēja – paša sievas miesīga māsa – nezog, bet Vismantam jāpārrauga darbi celtniecības objektā – kā šā neesot, tā strādnieki palaižoties slinkumā.
Dagniju radinieka prātojumi maz interesēja. Vairāk tie bija vajadzīgi pašam runātājam, lai apklusinātu krūtīs gruzdošo vainas izjūtu.
Toties Ints smaidīja platu smaidu, cēla ārā no mašīnas pikapa prāvu klūdziņu grozu un sniedza to Dagnijai. Dvieļa malu pacēlusi, pasmaidīja arī Dagnija: kurvī smaržoja žāvētas cūkgaļas gabals un kukulītis pašceptas rudzu maizes, bet tiem līdzās sānus spīdināja trīslitru burka tikko slaukta piena un puslitra burciņa mājās griezta krējuma. Taču jau pēc mirkļa smaids apdzisa, sirdī kā bite iedzēla: ja jau māsa arī saziedējušu rupjmaizes kukuli ielikusi, tad neko labu viņa par Dagnijas saimniekošanu nedomāja.
Inta prieka iemesls tomēr nebija pārtika sūtījums. Brīdi snaikstījies, viņš no automašīnas kulbas dziļumiem izvilka jau krietni apbružātu velosipēdu. To uz riteņiem nostatījis, vīrietis lepni uzsita stūrei: – Redzi, mammu, nu mums ir arī pašiem savs braucamais!
Dagnija atkal saviebās, bet Jāzeps metās paskaidrot:
– Nav jau nekāda lielā manta. tāpat ar viņu neviens nebraukāja, šķūnīša augšā vien mētājās. Labāk tak lai kāds izmanto, nekā no bezdarbības rūsē.
Dagnija tikai paraustīja plecus. Vai bija vērts lauzīt galvu par vecu grabažu brīdī, kad meža plašumos ir pazudis dzīvs cilvēks?
– Varbūt ko ieēdīsiet, – sieviete jautāja, gan vairāk tikai pieklājības pēc.
Patiesībā vilcināties vairs nedrīkstēja ne minūti, jo saule jau šūpojās virs lielā bērza dārza stūrī, vēstīdama pusdienlaika tuvošanos. Dagnija iedeva skuķiem plastmasas spainīšus un notupināja lasīt ērkšķogas, vēlreiz stingri piekodinādama apkārt neblandīties. Tad visi meklētāji sadalījās pāros un iebrida mežā.
– Kā tu domā, vai viņi kaut ko atradīs? – nopietni kā pieaudzis cilvēks Madarai vaicāja Alla, kad pieaugušo muguras bija pagaisušas spirgtajā zaļumā.
– Nezinu, – nošņāca Madara. Jau pirmās ogas raujot, viņai pirkstā bija iedūries liels ērkšķis. Vai nu no sāpēm, vai vēl aiz kāda cita, mazajai māsīcai neizprotama iemesla meitenei acīs sariesās asaras.
– Riebīgs krūms un riebīgas ogas, – viņa pukojās, lai gan allaž bija saviem vienpadsmit gadiem pārsteidzoši klusa un savaldīga.
Šajā ziņā mazā māsīca lielajai pilnībā piekrita. Vecmammai bija viegli pateikt: “Sēdiet un strādājiet, kamēr krūms tīrs!”. Viņai nebija te jāmokās, sadurot pilnus pirkstus nejauki sāpīgiem ērkšķiem un noskrāpējot delmus un elkoņus līdz asinīm.
Allai tā vien likās, ka krūms meitenes ķircina. Visas pazares vizēja kā sarkanām krellēm piekārtas, bet zaru galos, kur taču būtu viegla pietikšana, šūpojās tikai dažas sīkas odziņas. Pat tad, ja mazajai roķelei izdevās pietikt lielajām sārtvaidzēm bez starpgadījumiem, nedrīkstēja grābt ar sauju, jo nekad nevarēja būt īsti drošs, vai starp ogām nav paslēpies kāds ērkšķis.
Brīdi abas strādāja klusēdamas, tad mazā vēlreiz pārjautāja:
– Kā tu domā, vai viņi tavu mammu atradīs?
– Ne – zi – nu, – atcirta Madara, nu jau pavisam dusmīgi.
Viņa arī bija nikna, taču ne jau uz mazo Allu, kas pēdējo nedēļu laikā bija kļuvusi tuvāka nekā jebkad agrāk. Rīgā, kur diendienā varēja tikties ar klasesbiedrenēm un sētas skuķiem, Madara knauķi mēdza nevērīgi pastumt malā kā jebkuru citu traucēkli. “Rateniekos” Alla bija vienīgā, ar kuru viņa varēja pārrunāt savas pusaudzes nojausmas un fantāzijas. Mazā neņēma ļaunā, ja Madara kādreiz bez iemesla sarāja vai saplucināja aiz matiem. Toties viņa bija pirmā, kas ķērās apmīļot, ja redzēja, ka lielā ir nobēdājusies.
– Man šis darbs riebjas, – Madara teica, piecēlās un nopurināja kleitu no zāļu stiebriem un sūnām. – Labāk iesim uz Gauju.
Mazā no prieks gandrīz palēcās.
