Latvijā šonedēļ atzīmēja Lāčplēša dienu – kritušo brīvības cīnītāju dienu.
Latvijā šonedēļ atzīmēja Lāčplēša dienu – kritušo brīvības cīnītāju dienu. Lai gan ir pagājuši jau gandrīz simts gadi kopš laika, kad Latvijas karavīriem vajadzēja izcīnīt jaunās valsts – Latvijas – neatkarību nevienlīdzīgās cīņās ar vācu karaspēku, šo dienu turam svētu un pieminam.
Daudzviet organizēja lāpu gājienus, kuros pienākuma pēc devās ne tikai amatpersonas, bet arī skolēni. Jaunieši gāja, jo to lika skolotāji, tomēr gribas ticēt, ka vismaz desmit no viņiem kaut reizi iedomājās – kāpēc es eju gājienā un kas mūsu tautai ir tik svēts, ka šo dienu pieminam? Diemžēl daudziem tas bija vienalga, jo svarīgāk šķita paākstīties, nopūšot blakusgājējam lāpu, izteikt nepiedienīgas replikas vai pa ceļam uz kapsētu, ejot garām veikalam, ieskriet un nopirkt čipsus.
Tiesa, mums nesaprast to, ko izjuta tā laika cīnītāji un viņu radinieki, bet vai tas ir daudz prasīts, svētā klusuma brīdī noliekt galvu, izrādot cieņu varoņiem? Dažam labāk šķiet laikā, kad sauc cīnītāju uzvārdus, smieties, jo, redz, šim cilvēkam taču bijis tik amizants uzvārds! Tā laikam ir bezbailīga jaunā paaudze, kas patiesos briesmu brīžos arī ietu kaujā. Varbūt pēc daudziem gadu desmitiem kāds cits jaunietis tāpat smiesies par viņa uzvārdu un nez vai tad kritušā tuviniekiem to būtu patīkami dzirdēt.
Vairāk nekā 1000 cilvēku otrdienas vakarā pulcējās pie Valsts prezidentes pils mūra, lai ar aizdegtām svecītēm pieminētu kritušos brīvības cīnītājus. Lielākoties pasākumu apmeklēja ģimenes ar bērniem, kas pie izgaismotā mūra fotografējās un notiekošo iemūžināja videolentē. Nenoliedzami, tagad par modes lietu ir kļuvusi ģimenes videoalbuma veidošana. Manuprāt, tā ir tikai izrādīšanās, ka tev arī ir videokamera un tu “esi” savas valsts patriots. Patiesās vērtības nevar nofilmēt.
Nesen plašsaziņas līdzekļos dzirdēju apgalvojumu, ka Latvijas karavīri, kas tagad atrodas Irākā, arī esot Lāčplēši. Te man negribētos piekrist, jo uzskatu, ka šis salīdzinājums ir nevietā. Latvijas Lāčplēši aizstāvēja savu zemi. Mūsu karavīri atrodas Irākā, ko savtīgos nolūkos izpostījusi visiem zināma lielvalsts. Tas laikam nebūs viens un tas pats.
Nākamā nedēļa Latvijā būs Zīdīšanas veicināšanas nedēļa, kuras tēma ir “Mazulim draudzīga vide”. Tās laikā mediķi un citi speciālisti aktualizēs jautājumus, kas saistīti ar mazuļu drošību. Kas zina, droši vien daudzos šūpuļos arī mūsdienās aug nākamie Lāčplēši. Viņu spēks un drosme tautai lieti noderēs, bet ticēsim, ka to nevajadzēs pielietot tik skarbās brīvības cīņās kā 1918.un 1919.gadā. Tādu Lāčplēšu, kādi bija 20.gadsimta sākumā, mums vairs nebūs nekad, tādēļ godāsim viņus un glabāsim piemiņā.
